Loe raamatut: «Jauna pieeja biznesam»

Sākums

2012. gada 18. maijā pasauli satricināja neticams notikums. Sociālais tīkls “Facebook” akciju biržā tika novērtēts par vairāk nekā 100 mljrd. ASV dolāru. Tas bija viens no augstākajiem kompānijas novērtējumiem pasaules vēsturē. Piecu gadu laikā šī kompānija bija sasniegusi to, kā dēļ citiem vajadzēja strādāt veselas simtgades.

Zinātkāre mūs aizvedusi pie pārsteidzošiem sasniegumiem. Ceļasomas kravā pirmie Marsa iedzīvotāji, Lielais hadronu paātrinātājs ieskatās Visuma dziļākajos noslēpumos, cilvēka roku veidotais “Voyager 1” sūta datus no Saules sistēmas nomales. Sākas jauna ēra, dzimst virtuālo tehnoloģiju sabiedrība. Mēs lūkojamies ne tikai augšup uz debesīm, bet atrodam arī unikālas telpas sev apkārt. Arvien vairāk ierīču ļauj ienirt virtuālajā realitātē. Tiek pilnveidoti domu lasītāji. Drīz varēsim dzert kafiju kopā ar mūsu jaunajiem intelektuālajiem draugiem, ar mūs pašus atspoguļojošiem robotiem humanoīdiem. Vērojam neticamus zinātnes un biznesa sasniegumus. Fundamentāli mainās visi spēles noteikumi.

Pēdējo piecu gadu laikā man bijis jāapsver ne vien Rietumu pasaulē jau labi zināmie ekonomikas likumi, bet arī jāizpilda jaunāko biznesa modeļu noteiktās prasības. Vajadzēja mācīties no tādiem pasaules līderiem kā “Yahoo”, “Google”, “Microsoft” un izveidot mūsdienās lielāko bezmaksas mobilo aplikāciju platformu pasaulē. Tie bija ne tikai likumi, kas atrodami rokasgrāmatās, bet reizē arī reālās dzīves skola.

Šodien fantāzija iet kopā ar realitāti – cilvēkam ir unikāla iespēja gūt pārsteidzošus panākumus. Katra jauna diena atnes arvien lielākus izaicinājumus un paver neredzētas iespējas. Priecājos, ka varu dalīties ar uzkrāto pieredzi, un aicinu kopā ar mani paceļot mūsdienu biznesa telpā. Cilvēce dodas pretī nebijušam piedzīvojumam, kurā zināšanas un iztēle var izmainīt sabiedrību, valsti un varbūt visu pasauli.

Ar cieņu,

Iļja Laurs

Kas gan ir mainījies ceturtdaļgadsimta, nepilnas cilvēka dzīves, laikā, ka esam liecinieki tik iespaidīgām pārmaiņām biznesa pasaulē?

Slavenā Bila Geitsa “Microsoft” 1985. gadā tika novērtēta “knapi” par 778 milj. ASV dolāru, 2004. gadā pirmo reizi biržā izgājusī “Google” bija vērta “tikai” 23 mljrd. ASV dolāru. Taču 2004. gadā izveidotais sociālais tīkls “Facebook” šodien ir pat 100 mljrd. ASV dolāru vērts. Šodien tam ir lietotāji visā pasaulē – katrā valstī, katrā vecuma grupā.

Līdz šim nevienam uzņēmējam nebija izdevies tik veiksmīgi attīstīties un izplatīt savu radīto produktu.

Pasaules ekonomikas forumā Davosā man nācās piedalīties lielāko telekomunikāciju līderu diskusijā. Atceros, ka man līdzās sēdošais “China Telecom” vadītājs lepni apgalvoja, ka viņa kompānijai šobrīd ir 600 milj. lietotāju. Taču amerikānis, diskusijas moderators, atteica: “Nav slikti. Gandrīz tikpat lietotāju ir “Facebook”.” Tagad šī kompānija jau kļuvusi par atskaites punktu ne tikai tādiem milžiem, kuri dominējuši tirgū daudzus gadus. Ja padomā, 600 milj. lietotāju ir patiešām liels un iespaidīgs skaits. Tomēr globalizācija diktē jaunus noteikumus, un pašos pamatos mainās cilvēces izpratne par biznesu.

Man pašam, attīstot globālo biznesu, nākas daudz ceļot un ne mazums laika pavadīt lidostās. Lai velti netērētu laiku, mēdzu apmeklēt grāmatnīcas, aplūkot jaunās grāmatas. Atzīšos, dažreiz nākas pat pasmaidīt, kad uz viena vai otra vāka ar lepnumu lieliem burtiem uzrakstīts “pārdots vairāk nekā 1 milj. eksemplāru”. Mobilo aplikāciju pasaulē ikviena kaut cik uzmanības vērta aplikācija tiek lejupielādēta ap 10 milj. reižu. Ne vienu vien no tām lejupielādē pat 100 milj. lietotāju.

Šie skaitļi patiesi ir iespaidīgi. Jo vēl nekad cilvēces vēsturē nav bijis radīts tāds bizness, kāds ļautu sasniegt tik daudz klientu visā pasaulē. Šodien kā vēl nekad agrāk ir kļuvis viegli radīt un attīstīt biznesu, kompāniju augšanas tempi un gūtie finansiālie ienākumi dažbrīd pat liek aizrauties elpai.

Mobilo aplikāciju pasaulē ikviena kaut cik uzmanības vērta aplikācija tiek lejupielādēta ap 10 milj. reižu.

Mani patiesi valdzina šāda biznesa iespēja. Radīt produktu un spēt dalīties ar tik daudziem cilvēkiem visā pasaulē – tā ir unikāla un ne ar ko nesalīdzināma sajūta. Kad naudu studijām nācās nopelnīt, mācot bērniem angļu valodu, ar idejām un zināšanām tajā laikā varēju dalīties tikai ar 3–5 cilvēkiem mēnesī. Kad sāku veidot spēles, mājaslapas, uzreiz pamanīju, ka mans darbs var sasniegt tūkstošiem cilvēku. Pat viesnīcas mājaslapu apskatīja un par to interesējās vairāk apmeklētāju, nekā pati viesnīca var uzņemt viesu. Virtuālā pasaule pavēra pavisam citas iespējas.

Globalizācija ir apvienojusi cilvēci, rodas arvien vairāk jaunu, unikālu iespēju. Var nodarboties ar tādu biznesu, kuram agrāk ne vien nebija iespēju, bet arī ar tādu, ko neviens pat nevarēja iztēloties. Pateicoties masveida globalizācijai, viss ir mainījies pašos pamatos – mainījusies biznesa vide un ekonomikas pamatlikumi. Nav pat vairs robežizmaksu, var izvairīties no izdevumiem, kas radās, ražojot papildu produktu vienības. Piemēram, jaunas lidmašīnas ražošanai vajag detaļas, bet detaļām – materiālus. Tas viss maksā noteiktu naudas summu. Jaunākie biznesa modeļi un jaunākās tehnoloģijas ļauj pārdot miljonus produkta vienību jebkurā pasaules malā, ne centa nemaksājot papildus par jaunu vienību ražošanu.

Pateicoties smagam darbam un milzīgai neatlaidībai, sapnis piepildījās – Silīcija ielejā durvis atvēra pirmā lietuviešu kompānija “GetJar”, šodien lielākā atvērtā mobilo aplikāciju platforma pasaulē.

Studēju ekonomiku Viļņas Universitātē, un jau tad biju diezgan labi iepazinies ar tālaika ekonomikas zināšanām Lietuvā – kā veidot un attīstīt biznesu, kādas bija tālaika biznesa iespējas Lietuvā. Taču pēdējie pieci gadi dzīvi ir apgriezuši kājām gaisā – nācās ne vien no jauna mācīties ekonomikas un biznesa pamatus, bet apgūt arī visas citas zināšanas, kuras Rietumu pasaulei bija pazīstamas un pieejamas gadu desmitus. Un tā, pateicoties smagam darbam un milzīgai neatlaidībai, sapnis piepildījās – Silīcija ielejā durvis atvēra pirmā lietuviešu kompānija “GetJar”, šodien lielākā atvērtā mobilo aplikāciju platforma pasaulē.

Priecājos, ka mans uzņēmums te pastāv jau četrus gadus.

Datorvalodu pazinām jau agrāk

Mēs esam diezgan zinātkāra sabiedrība. Atcerēsimies iepriekšējā gadsimta pēdējo desmitgadi – daudzi zinājām, kā pašiem instalēt “Windows” operētājsistēmu vai kā dabūt pašu jaunāko grafikas programmu. Ja novērtētu tālaika “spējīga” studenta datoru, dažādu programmu vērtība kopā varēja sasniegt pat dažus simtus tūkstošu. Protams, ar hakeru paaudzes sasniegumiem nav ko daudz lepoties. Tas ir savdabīgs mūsu morālais parāds Rietumu valstīm, kuras visus šos produktus radīja. Taču tajā laikā iegūtās zināšanas ļāva ātri pilnveidoties – meklēt vēl labāku risinājumu un radīt vēl labāku produktu. Un nav svarīgi, vai tā būtu programma, mājaslapa vai spēle.

Amerikāņu bērni Ziemassvētkos mēdza saņemt pat trīs spēles un varbūt pat tās neatvēra – jo parasti tā jau bija kāda divdesmitā spēle viņu kolekcijā. Viņi vairs neizjuta tādu izsalkumu, kādu juta lietuvieši un mūsu kaimiņi. Mūsu reģiona jaunatnei, iekārojot tādu produktu kā Rietumu pasaulē, vajadzēja pašai izdomāt, kā to iegūt. Viņi arī atrada un ne tikai to ieguva, bet nereti arī paši uzlaboja.

Tāpēc dabiski, ka datorvaloda, līdzīgi kā dzimtā, kļūst ļoti tuva, ja to mācās jau jaunībā. Pareizas agras iemaņas vēlāk ļauj sasniegt labus rezultātus. Tā teikt, jaunietis, kas uzaudzis pie datora un daudz tā programmu ielādējis pats, būs ļoti prasīgs pret jauniem produktiem, viņam būs pietiekami interesanti tos pilnveidot. Un svarīgākais, ka viņš labi sapratīs, kā to paveikt. Mūsdienu pasaulē tās ir diezgan vērtīgas zināšanas, daudzi uzņēmumi radīti vien tāpēc, ka aiz tiem slēpās datorvalodu labi pārzinoši cilvēki.

Ne tikai prasme pašiem no jauna ielādēt “Windows” operētājsistēmu parāda mūsu sabiedrības progresu. To, ka esam izvēlējušies diezgan sarežģītus jaunus pakalpojumus un protam ar tiem rīkoties, rāda arī attīstītās internetbankas, internetā sniegtie valsts institūciju pakalpojumi, pat internetā balsojošo skaits. Lūk, piemēram, Amerikā līdz šim pats populārākais algas izmaksas veids ir papīra čeki. Cilvēki nelabprāt lieto internetbanku, lielākā daļa pat ne reizi dzīvē nav veikuši bankas pārskaitījumu internetā! Taču Lietuvā internetbanka ir ļoti attīstīta, dažu sekunžu laikā operācijas var veikt pat vairākās valūtās. Internetbankas pakalpojumi ir diezgan sarežģīts tehnisks process, bet lietuvieši to labi prot lietot.

Lai gan mums nebija tirgus ekonomikas, mēs to izveidojām, izmantojot jau pašas progresīvākās tehnoloģijas. Jo nekā cita vēl nebija – nebija tirgus ekonomikas tradīciju, kuras traucētu attīstība un modernizācija. Mēs paņēmām tikai to, kas bija jaunākais un progresīvākais, un pielāgojām savām vajadzībām. Šobrīd Lietuva sacenšas ar Dienvidkoreju par pasaulē ātrāko internetu! Kāpēc? Jo mums vajag pašus ātrākos un progresīvākos virtuālos produktus, bet tam nepieciešams arī pietiekami ātrs internets.

Amerikas sabiedrībā tehnoloģiskie procesi ir daudz lēnāki. Pat ar tām pašām aplikācijām viņus, var teikt, iepazīstināja Stīvs Džobss. Diezgan vienkāršā “iPhone” tālruņa sistēma ļāva ātri lejupielādēt un tūlīt pat lietot nepieciešamo mobilo aplikāciju.

Lai gan mums nebija tirgus ekonomikas, mēs to izveidojām, izmantojot jau pašas progresīvākās tehnoloģijas.

Taču lietuvieši un citi mūsu zemes kaimiņi ar aplikācijām bija iepazinušies jau krietni agrāk un sarežģītākos nosacījumos. Ja vēlējās tālrunī lietot internetu, vajadzēja tam nepieciešamās zināšanas – prast ieslēgt internetu, konfigurēt tālruni, lejupielādēt un instalēt aplikāciju. Tam patiesi vajadzēja vismaz desmit nopietnus soļus, tas nebija tik vienkārši kā tagad, turklāt bez zināšanām vajadzēja arī pacietību, jo gan internets, gan telefons darbojās lēni.

Kāpēc Amerikā joprojām piepildās sapņi?

Pirmo reizi Amerikā uzturējos apmaiņas programmā, kad man bija tikai 16 gadu. Lietuva tobrīd bija tikko atguvusi neatkarību, cīnījās ar saviem jaunajiem izaicinājumiem. Tad, aizbraucis uz šo reālo sapņu valsti, piedzīvoju īstu kultūršoku. Teikšu, ka uznāca pat bažas. Gan celtnes, gan cilvēki, viņu ģērbšanās stils, brīvā laika pavadīšanas veids neatgādināja neko, ko es, puisis no Lietuvas, biju pieradis redzēt. Viss bija pavisam jauns. Vajadzēja kādu laiku, lai spētu atslābināties, mierīgi raudzīties uz apkārtējo un sākt no tā mācīties.

Taču toreiz pat nevarēju iedomāties, ka pēc piecpadsmit gadiem šī valsts vēlreiz satricinās manu pasauli. 2007. gadā šurp jau braucu divu iemeslu dēļ – satikties ar pirmajiem savas kompānijas “GetJar” investoriem un klientiem. Kopš pirmās vizītes bija pagājis daudz laika, un šajā reizē Amerika manī radīja brīnišķīgas emocijas – šeit gatavojos dibināt savu uzņēmumu un radīt tam jaunus plānus! Ticēsiet vai ne, uzņēmums jau sekmīgi darbojās Lietuvā, bet nekad nebijām sastapuši savus klientus. Kas var būt globālāks?

Silīcija ieleja patiešām ir iespaidīga vieta Amerikā. Vēl 20. gs. sākumā Sanfrancisko līcī Kalifornijā tika veikti vairāki radio, televīzijas un kara elektronikas izmēģinājumi. Šī vieta ilgu laiku pulcēja vienkopus talantīgākos telekomunikāciju un datorinženierijas pārstāvjus ne vien no Amerikas, bet no visas pasaules. Silīcija ieleja kļuva par inovāciju centru, tāpat kā Šveice – par pulksteņu, bet Japāna – par elektronikas centru. Globalizācija noteica to, ka ieguvēji var būt tikai tie, kuriem ir īpaša specializācija.

Silīcija ieleja kļuva par inovāciju centru, tāpat kā Šveice – par pulksteņu, bet Japāna – par elektronikas centru. Globalizācija noteica to, ka ieguvēji var būt tikai tie, kuriem ir īpaša specializācija.

Netālā Stenforda universitāte aktīvi sadarbojās ar vietējiem uzņēmējiem un dalījās zināšanās. Lietuvā tāda prakse iesākās tikai pirms pāris gadiem. Silīcija ieleja šodien ir sakuplojusi kā liels koks ar daudzām spēcīgām saknēm. Un šīs saknes jau daudzus gadus spēj uzsūkt ikvienu sīku ūdens lāsīti to apkārtnē. Šeit tiek novērti talantīgi un strādīgi cilvēki.

No vienas puses Klusā okeāna apskalota, no otras – Sanfrancisko jūras un iespaidīgu kalnu aptverta, Silīcija ieleja daudziem speciālistiem kļuvusi par īstu amerikāņu sapni. Šeit pašlaik atvērtās pasaules labākās kompānijas, kā “Apple”, “Facebook”, “Google”, “Microsoft”, “eBay”, un daudzas citas iedvesmo pilnveidoties un arī pašiem piepildīt savu sapni.

Silīcija ielejas kompānijas atšķiras arī ar to, ka bieži neprasa, lai darbinieki birojā pavadītu noteiktu stundu skaitu, – šeit nereti darba laikā iespējams pavizināties ar divriteni, nodarboties ar skriešanu vai pasērfot kopā ar pensionētiem dažādu kompāniju darbiniekiem. Gaisā allaž manāma saulainās Kalifornijas elpa. Tomēr tās nemaz nav kā brīvdienas, cilvēki šeit strādā diezgan smagi – visus Silīcija ielejas darbiniekus vieno motivācija un atbildība, kompānija saviem darbiniekiem uzticas. Kāpēc gan nolīgt darbā cilvēkus, par kuriem ir šaubas? Tāda darba atmosfēra, kad kompānijai darbinieki ir vērtīgi un cienījami, ļauj sasniegt diezgan labus rezultātus.

Domāju, ka dators ir tikai vaļasprieks

Varbūt iet šo ceļu mani rosināja patiesi agra iepazīšanās ar datoru. Būdams tikai četrus gadus vecs, pie vecākiem darbā jau spēlēju datorspēli “Marss”. Līdz šim atceros, ka tā milzīgā, ledusskapja lieluma kaste izskatījās kā no citas pasaules, it kā to patiešām būtu atstājuši citplanētieši! 1981. gadā manas bērnības datoram bija melns ekrāns un zaļi burti, bet, uzrakstot run (latv. ‘sākt’) Mars, atvērās programma. Tad nepratu angļu valodu, tikko latīņu burtus tajā laikā pazinu, taču to dažu burtu pietika, lai patstāvīgi varētu iesākt spēli.

Augšpusē esošos plusiņus varēja šaudīt ar zemāk uzzīmētu izsaukuma zīmi. Tā patiesi bija diezgan primitīva programma, taču no brīža, kad mammas kolēģe man šo spēli parādīja, neatstāja brīnuma sajūta – šai milzīgajai kastei var dot komandas, un svarīgākais – viņa tām klausa.

Atceros, ka pirmo datoru, kurš parādījās mūsu ģimenē, bija izveidojis Kauņas Tehniskās universitātes students jau 1985. gadā.

Šīs emocijas bija tik spēcīgas, ka, šķiet, izlēma manu turpmāko dzīvi. Vēlāk datori vienmēr bija mans hobijs, tomēr, izvēloties studēt ekonomiku, domāju, ka šī joma paliks tikai mans vaļasprieks.

Atceros, ka pirmo datoru, kurš parādījās mūsu ģimenē, bija izveidojis Kauņas Tehniskās universitātes students jau 1985. gadā. Tie bija laiki, kad datoru patiesi varēja salīmēt no dažādām mikroshēmām un taustiņus salikt no tā, kas mājās bija pa rokai. Izskats bija ļoti sadzīvisks, taču kuru tas satrauca? Ar šo datoru jau varēja spēlēt spēles.

Spēles un primitīvas programmas cits no cita dabūjām ierakstītas magnetofona kasetēs. Vienlaikus izmantojot datora skaņas ligzdu un magnetofonu, bija iespējams programmas un spēles saglabāt datorā. Lai arī no kasetes plūstošās skaņas skanēja kā parasts troksnis, tajā bija iekodēta informācija. Tajā laikā dators jau saprata pat 16 komandu, piemēram, novilkt līniju no A līdz B, uzzīmēt kosmosa kuģi, bet tam jau bija nepieciešama visa zīmēšanas komandu secība, turklāt tas varēja saskaitīt, izmantojot kādu vieglāku formulu. Protams, tās vēl bija diezgan primitīvas komandas, un tām patiesi nevajadzēja labas angļu valodas zināšanas. Salīdzinot šos tālaika tehnikas brīnumus ar mūsdienu datora iespējām, tie ir kā pirmatnēja cilvēka alu zīmējumi un Šekspīra literārie darbi. Mūsdienu dators spēj saprast nevis 16, bet pat 10 tūkstošus komandu.

Taču ap 1990. gadu mājās jau parādījās pirmais nopietnais personālais dators – IBM 286. Tādu tagad noteikti var atrast kādā muzejā, taču tolaik tas bija patiesi iespaidīgs! Tā ekrāns bija pat krāsains, un tas varēja rādīt visas 256 krāsas. Protams, mūsdienās pat jebkurš telefons atšķir 32 miljonus krāsu. Taču ar to datoru jau varēja spēlēt sarežģītākas, pat trīsdimensiju spēles. Tajā bija instalēta DOS programmatūra, bet dažas programmas jau ļāva darboties “Windows” operētājsistēmā.

Saprotams, ka skolas gados vecāki mums ar brāli sāka ierobežot visu šo darbošanos ar datoru. Jo pie datora varējām tiešām meditēt, pavadīt augas dienas un naktis. Laiks pie tā kustin kusa. Īpaši tad, kad parādījās vēl nopietnākas spēles, kā “Doom”, “Quake”… Īsti datoristi mani sapratīs. Skolā tajā laikā datora vēl nebija, programmēt mācījāmies burtnīcā ar pildspalvu. Biju vienīgais, kuram tolaik mājās bija šī ierīce, un, atgriezies no skolas, mēģināju visas programmas pārbaudīt praksē. Vēlāk skola mani pat aizsūtīja uz olimpiādi, es ieguvu balvu – vismaz vecākiem bija mierīgāks prāts, ka dēls pie datora pavadītās stundas izmanto arī mācībām.

Apmaiņas programmā aizbraucot uz Ameriku, 1993. gadā man jau bija iespēja skolas datorklasē ne tikai pēc stundām iepazīties ar datubāzēm, dažādām aplikācijām, bet pēc stundām arī piedalīties datorklubos. Darāmā netrūka – iepazinos ar vairākām programmām, mācījos daudz nopietnāku programmēšanu.

Vajadzīgi radītāji, nevis vadītāji

Viena no interesantākajām mūsdienu biznesa iezīmēm ir jauns uzņēmēja, uzņēmuma veidotāja portrets. Agrāk vien tāpēc, lai varētu izkustēties no starta līnijas, bija nepieciešama 10 vai pat 15 cilvēku liela komanda. Šodien uzņēmējdarbības ekosistēma kļuvusi tik vienkārša, ka pat bez pamatzināšanām par mārketingu var pārdot savu produktu.

Viss mainās tik strauji, ka pat mūsu kompānijas piecu gadu pastāvēšanas laikā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Agrāk vienīgais veids, kā attīstīt aplikāciju biznesu, bija tikai sadarbība ar mobilajiem operatoriem – vajadzēja pacietīgi un ilgi kaulēties ar katru atsevišķi. Lielām kompānijām nepatika jauni uzņēmēji, bez pieredzes. Tas bija apnicīgs un ilgstošs process.

Lielie operatori bija noskaņoti parakstīt līgumus tikai ar lielākajiem spēļu un mobilo aplikāciju ražotājiem. Īpaši Eiropas mobilie operatori nebija pārāk iecietīgi noskaņoti pret individuālajām spēlēm un mobilajām aplikācijām. Mums Lietuvā paveicās – neliela valsts, nebija pārāk grūti uzturēt labas attiecības. Taču būtībā maziem uzņēmumiem nebija pārāk lielu izredžu savus produktus pārdot lielākām tirgus haizivīm. Atceros, ka nemitīgi rakstījām un rakstījām vēstules mobilā operatora “Vodafone” birojam Lielbritānijā. Tās bija kā adatas siena kaudzē – ne uz vienu vēstuli neviens neatbildēja. Taču panākumus, tāpat kā zivi vannā, tik vienkārši nenoķersi – vajadzēja ieguldīt ļoti lielu darbu, līdz kompānija beidzot sāka augt un tika pamanīta. Ja mēs neko nedarītu, visdrīzāk, šodien nebūtu guvuši sekmes.

Taču panākumus, tāpat kā zivi vannā, tik vienkārši nenoķersi

Vēlāk redzēju, ka ne jau man vienam ir šāda problēma – tāpat tika ignorēti simtiem citu mobilo aplikāciju veidotāju. Tā kā, lai radītu programmu, vajag laiku, centību, intelektuālos resursus un dažādas zināšanas, nav patīkami, kad esi to visu upurējis un saproti, ka tavu produktu nevienam nevajag. Mēģini pārdot, bet tev kā ar cirvi atcērt, ka viņiem ir kontrakti ar lieliem piegādātājiem un jūsu produkti neinteresē.

Mūsdienās gan “GetJar”, gan “Apple” vai “Google” mobilo aplikāciju veikali jau ir automatizēti un ļauj aplikāciju ražotājam ar aplikāciju pārdevēju sazināties internetā. Viss ir vienkārši, mobilo aplikāciju ražotājiem vairs nevajag klauvēt ne pie vienām durvīm.

Tagad ikviens cilvēks jebkurā pasaules malā var izveidot mobilo aplikāciju, desmit minūšu laikā to ielikt aplikāciju veikalā un nākamajā dienā jau gūt pelņu. “GetJar” šobrīd ir 400 tūkst. mobilo aplikāciju radītāju, un pavisam tiek izplatīti 750 tūkst. dažādu aplikāciju. Vai spējat iedomāties, cik cilvēku vajadzētu nodarbināt papildus, ja viss notiktu tradicionālā veidā, – kompānija satiktos ar aplikāciju veidotājiem un uz papīra parakstītu līgumu? Paši līgumi vien būtu 20 stāvu nama augstumā! Ja bizness nebūtu kļuvis mūsdienīgs, mēs dzīvotu starp lieliem šādu papīru kalniem. Visdrīzāk, nekur tālu nebūtu tikuši no tā laika, kad nācās klauvēt pie lielo operatoru durvīm un lūgt pieņemšanu viņu rindā.

Šodien vairumu, ap 80 procentu, mobilo aplikāciju radījuši mazi uzņēmumi, citas – pat viens cilvēks. Pat uzņēmumā dažreiz ir tikai trīs cilvēki. Tagad tik daudz mediju līdzekļu ļauj nodarboties ar biznesu vieglāk nekā jebkad agrāk. Ar vienu klikšķi “Facebook” var sasniegt simtiem miljonu lietotāju visā pasaulē, un arī vēl skolu nebeigušam skolēnam ir reāla iespēja kļūt par miljonāru. Taču agrāk šādu rezultātu varēja sasniegt tikai milzīgas mārketinga komandas.

Tagad ikviens cilvēks jebkurā pasaules malā var izveidot mobilo aplikāciju, desmit minūšu laikā to ielikt aplikāciju veikalā un nākamajā dienā jau gūt peļņu.

Mūsdienu pasaulei tāpat vajadzīgas idejas un cilvēki, kas vēlas un spēj izmainīt pasauli ap mums. Un, lai iesāktu savu biznesu, nevajag lielas pūles. Ne studentam, ne programmētājam, kuram ir sava iecere, vairs nevajag speciālu biznesa vadības zināšanu, svarīgākais ir ideja un tās realizācija. Piemēram, arī slavenās amerikāņu uzņēmēja Rokfellera dinastijas laikos, lai iegūtu labus rezultātus biznesā, vajadzēja būt diezgan labam organizatoram. Turpretī šodien veiksmīgs uzņēmējs ir tas cilvēks, kuram ir laba ideja, nevis labas iemaņas vadībā. Biznesa īpašnieks vairs nav organizators, viņš savā ziņā ir – radītājs.

To apliecina arī pasaules slavenākie piemēri – Marks Cukerbergs neorganizē “Facebook” biznesu, bet Lerijs Peidžs un Sergejs Brins – “Google” biznesu. Viņi tam algo profesionāļus, kuri zina, kā no viņu izgudrojumiem radīt biznesa modeli, kas gūtu atzinību pasaulē.