Es ceļoju viena

13. nodaļa

Mīa Krīgere sēdēja uz akmens un pēdējo reizi vēroja saulrietu pār Hitru.

Septiņpadsmitais aprīlis. Vēl tikai viena diena. Rīt viņa pievienosies Sigrīdai.

Viņa bija nogurusi. Tas nebija tas nogurums, kad vajadzēja izgulēties, lai justos labāk, viņa bija nogurusi no visa. No dzīves. No cilvēces. No visa, kas bija noticis. Viņa bija atradusi mazliet sirdsmiera, bet tad Holgers parādīja fotogrāfijas no mapes, un tūlīt pēc viņa aizbraukšanas viņu atkal pārņēma tā sajūta. Tā pretīgā sajūta.

Ļaunums.

Viņa iedzēra no līdzi paņemtās pudeles un uzvilka adīto cepuri zemāk pāri ausīm. Laiks bija palicis daudz aukstāks; šis tomēr nebija vis nekāds agrais pavasaris. Tas bija visus piemuļķojis ar savu agro nākšanu. Mīa priecājās, ka varēja sasildīties ar pudeli. Viņa savu pēdējo dienu bija iedomājusies citādāku. Savās pēdējās divdesmit četrās dzīves stundās viņa bija gribējusi tik daudz ko piedzīvot un redzēt. Putnus, kokus, jūru, gaismu. Uz vienu dienu mest mieru sevis zāļošanai, lai varētu vēl pēdējo reizi sajust lietas, apzināties sevi. Bet nekas no tā nebija izdevies. Pēc Holgera aizbraukšanas viņas vēlme notrulināt savas maņas bija kļuvusi tikai spēcīgāka. Viņa dzēra vēl vairāk. Rija tabletes. Pamodās, pat nezinādama, ka bija aizmigusi. Aizmiga, pat nezinot, ka bijusi nomodā. Viņa bija apsolījusi sev, ka mapes saturs viņai neko daudz nenozīmēs. Protams, ka tas bija muļķīgi, – vai viņai jelkad bija izdevies distancēties no jebkā, kas saistīts ar šādām lietām? Tas bija viņas darbs. Nu, varbūt citiem tas bija darbs, taču ne Mīai Krīgerei. Katra izmeklētā lieta atstāja viņā ļoti dziļas pēdas. Tās iespiedās viņas dvēselē, it kā tas būtu viņas stāsts, it kā viņa būtu upuris. Nolaupīta, izvarota, piekauta ar dzelzs stieni, dedzināta ar cigaretēm, pārdozējusi, tikai sešus gadus veca, pakārta mežā ar lecamauklu.

Kāpēc uz skolas grāmatām nebija Paulīnes Olsenas vārds un uzvārds?

Ņemot vērā, ka viss pārējais bija izplānots līdz vissīkākajai detaļai?

Nolādēts.

Viņa centās izdzēst mazās kokā pakārtās meitenītes tēlu no prāta, bet nespēja beigt par to domāt. Tas šķita tik nedabisks. Tik teatrāls. Gluži kā spēle. Kā sava veida ziņojums. Bet ziņojums kam? Viņas atradējam, lai kas tas arī nebūtu? Policijai? Viņa bija pārskatījusi savas atmiņas krustu šķērsu, meklējot, vai personvārds Toni bija pieminēts kādā citā viņas izmeklētā lietā, taču bez panākumiem. Šis bija tieši tāds uzdevums, ar ko Mīa kādreiz būtu izcili tikusi galā, bet tagad šķita, ka viņa vairs nespēj funkcionēt. Un tomēr tur kaut kas bija, kaut kas nelika viņai mieru, un tas viņu tracināja. Mīa vēroja sauli nogrimstam jūrā un pūlējās koncentrēties. Ziņojums? Policijai? Veca lieta? Neatrisināta lieta? Paldies Dievam, viņas karjerā nebija daudz neatrisinātu lietu.Tik un tā dažas no tām joprojām nedeva viņai mieru. Bagāta, paveca dāma tika atrasta mirusi savā dzīvoklī Bogstadveinā, bet viņiem nebija izdevies pierādīt, ka tā bijusi slepkavība. Personīgi Mīai nebija nekādu šaubu, ka vecās sievietes nāvē vainojama viena no viņas meitām. Šajā lietā, cik viņa spēja atcerēties, nefigurēja vārds Toni. Pirms dažiem gadiem viņi palīdzēja Ringerikes policijai pazudušas personas meklēšanā. No dzemdību nodaļas bija pazudis mazulis, kāds zviedru vīrietis bija uzņēmies atbildību par notikušo un izdarījis pašnāvību, tomēr mazulis tā arī netika atrasts. Par spīti Mīas centieniem saglabāt lietas “aktīva izmeklēšana” statusu, tā tika pievienota neatrisinātajām lietām. Arī šajā lietā nebija neviena Toni, vismaz viņa nespēja atcerēties. Paulīne. Sešus gadus veca. Pagaidi – vai tad mazulis nebija pazudis pirms sešiem gadiem? Mīa iztukšoja pudeli un ļāva skatienam gremdēties horizontā, mēģinot ieskatīties dziļi sevī. Atskatīties atpakaļ. Tur kaut kas bija. Viņa gandrīz spēja to sajust. Tomēr tas neizdevās.

Sasodīts.

Mīa rakņājās pa bikšu kabatām, meklējot tabletes, bet nevienu neatrada. Viņa bija aizmirsusi tās paņemt līdzi. Tagad tabletes bija sarindotas uz viesistabas galda. Visas pāri palikušās. Tur bija pietiekami daudz. Visas bija gatavas lietošanai. Viņa bija iecerējusi nogaidīt līdz rītausmai, kad ausīs saule. Viņa bija domājusi, ka labprātāk dotos prom gaismā; ja aizietu, kad ir tumšs, tad arī nonāktu tumsā, – taču pašlaik viņai bija vienalga. Tagad tikai sagaidīt, kad pulkstenis būs pāri pusnaktij. Kad septiņpadsmitais aprīlis kļūs par astoņpadsmito.

Nāc pie manis, Mīa, nāc!

Šie pēdējie mirkļi nebija tādi, kā viņa bija iecerējusi. Viņa piecēlās kājās un dusmīgi iesvieda tukšo pudeli jūrā. Viņa to acumirklī nožēloja: nedrīkst piesārņot; tas bija likums, ko viņa ievēroja kopš bērnības. Skaistais dārzs. Viņas vecāki. Vecmāmiņa. Labāk būtu uzrakstījusi ziņojumu un ielikusi to pudelē. Savas pēdējās stundas šajā pasaulē būtu aizvadījusi, paveicot ko cēlu. Palīdzējusi kādam. Atrisinājusi lietu. Viņa gribēja doties atpakaļ uz māju, bet kājas vairs neklausīja. Viņa nekustējās ne no vietas un nosalusi stāvēja uz akmeņiem, aplikusi rokas sev apkārt.

Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Paulīne. Nē, nav Paulīne. Toni J. W. Smith.

Pie velna!

Mīa Krīgere piepeši pamodās. Tāpat arī viņas galva, viņas kājas, viņas rokas, viņas asinis, viņas elpa un viņas maņas.

Toni J. W. Smith.

Bet, protams. Protams. Protams. Ak, dievs, kā gan viņa to agrāk nebija pamanījusi? Tas taču bija acīmredzams. Skaidrāks par skaidru. Mīa skrēja uz māju – viņa tumsā paklupa, bet atguva līdzsvaru – , ar joni ieskrēja dzīvojamā istabā, durvis atstādama vaļā. Viņa metās uz virtuvi. Viņa notupās pie skapīša zem virtuves izlietnes un sāka pārmeklēt atkritumu spaini. Viņa taču to izmeta šeit, vai ne? Mobilo telefonu, ko viņš bija atstājis.

Gadījumā, ja tu pārdomā.

Atradusi atkritumu spainī mobilo telefonu, viņa centās atrast papīra strēmeli, kas bija piestiprināta pie telefona. Dzeltena Post-it līmlapiņa ar PIN kodu un Holgera telefona numuru. Viņa atgriezās dzīvojamā istabā un ieslēdza mobilo, tagad viņai bija grūti apvaldīt nepacietību. Ar trīcošiem pirkstiem viņa ievadīja kodu uz mazā ekrāna. Protams. Protams. Nebija jau nekāds brīnums, ka viss nesakrita. Visam bija jāsakrīt. Un viss sakrita. Toni J. W. Smith. Protams.

Viņa bija tāda muļķe.

Mīa ievadīja Holgera telefona numuru un nepacietīgi gaidīja, kad viņš atbildēs. Viņas zvans tika pāradresēts uz balss pastu, taču viņa zvanīja vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz, kamēr sarunas otrā galā izdzirdēja Holgera miegpilno balsi.

“Mīa?” Holgers nožāvājās.

“Es sapratu,” Mīa noteica gluži bez elpas.

“Ko tu saprati? Cik ir pulkstenis?”

“Kāda starpība? Es sapratu.”

“Ko tad?”

“Toni J. W. Smith.”

“Vai tiešām? Kas tas ir?”

“Manuprāt, J. W. ir saīsinājums no Joahima Viklunda. Zviedru tautības aizdomās turamais Hēnefosas lietā. Atceries?”

“Protams, ka atceros,” Munks nomurmināja.

“Savukārt, Toni Smith,” Mīa turpināja. “Man liekas, ka tā ir anagramma: It’s not him. Joahims Viklunds bija nevainīgs. Holger, tas ir tas pats noziedznieks; no Hēnefosas lietas.”

Munks ilgu laiku klusēja. Mīa teju spēja saklausīt, kā ritentiņi griežas viņa smadzenēs. Viņas teorija bija tik neparasta, ka tai bija grūti noticēt. Bet tā noteikti bija anagramma.

“Tu nepiekrīti?” Mīa jautāja.

“Tas ir neprāts,” Munks galu galā noteica. “Trakākais ir tas, ka, manuprāt, tev ir taisnība. Tātad, vai tu brauksi?”

“Jā,” Mīa atbildēja. “Taču es uzņemos tikai šo lietu. Un tad uzsāku darbu. Man ir citas lietas darāmas.”

“Saprotams. Tas ir tavs lēmums,” Munks teica.

“Vai mēs esam atpakaļ Mariboesgātes ielā?”

“Jā.”

“Es izlidošu rītdien.”

“Lieliski. Uz tikšanos.”

“Labi.”

“Brauc uzmanīgi, labi?”

“Holger, es vienmēr esmu uzmanīga.”

“Tu nekad neesi uzmanīga, Mīa.”

“Ej ratā, Holger.”

“Es arī tevi mīlu, Mīa. Prieks tevi atkal dzirdēt. Līdz rītdienai.”

Mīa nospieda sarunas pārtraukšanas pogu un kādu brīdi stāvēja ar piesardzīgu smaidu uz lūpām. Tagad viņa bija mierīga, viņa iegāja dzīvojamā istabā un paskatījās uz tabletēm, ko bija salikusi rindā uz galda.

Nāc pie manis, Mīa, nāc.

Savā prātā viņa atvainojās dvīņu māsai. Sigrīdai nāksies vēl nedaudz pagaidīt. Mīai Krīgerei vispirms bija darbs darāms.

II

14. nodaļa

Gabriels Merks gaidīja tikšanos Mariboesgātes ielā un jutās nedaudz nervozi. Cik viņam bija zināms, Oslo policijas galvenā pārvalde atradās Grenlannē, tāpēc viņš bija domājis, ka dosies uz turieni, tomēr tā nenotika. Viņš bija saņēmis īsu teksta ziņojumu. Dodies uz Mariboesgātes ielu. Paņems tevi 11os. Bez nosūtītāja vārda. Nekā. Patiešām savādi. Ja tā padomā, visa nedēļa bija izvērtusies savāda – pat nosacīti izklaidējoša – , taču Gabrielam Merkam joprojām nebija īsti skaidrs, uz ko viņš parakstījies.

Darbs. Viņam līdz šim vēl nebija bijis tādas dzīves pieredzes. Atskaitīties priekšniekam. Strādāt komandā. Pievienoties reālajai pasaulei. Celties no rīta. Kļūt par atbildīgu sabiedrības locekli. Šim divdesmit četrus gadus vecajam cilvēkam tā bija gluži jauna pieredze.

Gabrielam Merkam patika naktī būt nomodā, kad visa pārējā pasaule gulēja. Tad bija daudz vieglāk domāt. Kad ārā bija tumša nakts un vienīgā gaisma plūda no spilgtajiem ekrāniem viņa guļamistabā. Guļamistaba varētu būt nedaudz pārspīlēts apzīmējums. Gabrielam Merkam neparko negribējās atzīt, ka viņš vēl aizvien dzīvo mājās. Jā, viņam bija pašam sava ieeja un pašam sava vannas istaba, tomēr šajā pašā mājā dzīvoja arī viņa māte. Tas nepavisam nebija patīkami, un tajos retajos brīžos, kad viņš satika jaunus cilvēkus vai uzskrēja virsū saviem skolas laika draugiem, par to netika runāts. Tā jau nebija arī nekāda problēma. Viņš pazina vairākus hakerus, kuri darīja to pašu. Kuri joprojām dzīvoja mājās. Un tomēr. Taču pavisam drīz viss mainīsies. Pilnīgi neplānoti. Viss notika nedaudz par ātru. Vai arī tas bija tas, ko viņš visu savu mūžu bija gaidījis? Tikai pirms septiņiem mēnešiem viņi bija iepazinušies internetā, un tagad viņa bija stāvoklī. Viņi meklēja vietu, kur dzīvot abiem kopā, un tagad viņš stāvēja uz ielas, jo bija dabūjis darbu policijā. Gabriels Merks nekad nebija domājis, ka būtu ļoti labs kādā jomā, izņemot datorus, – tur bija tikai nedaudzi, kas bija labāki par viņu. Skolā viņš turējās savrup. Sarka ikreiz, kad viņam tuvojās meitene, lai uzaicinātu kaut kur piedalīties. Sestajā klasē viņš pa vakariem sēdēja mājās, kamēr pārējie klasesbiedri līdz nemaņai piedzērās Trivānā. Pabeidzot sesto klasi, viņš bija pierakstījies uz datorkursiem, bet ne reizi uz tiem neaizgāja. Kāda gan jēga? Viņš jau tāpat zināja visu.

Viņš nervozi paskatījās visapkārt, tomēr neizskatījās, ka kāds nāktu viņam pretī. Varbūt tas bija joks? Strādāt policijā? Sākotnēji viņš bija domājis, ka viņa kiberdraugi nes viņu cauri. Viņš pazina dažus, kuriem šāds joks liktos ļoti smieklīgs. Satracināt cilvēkus. Ielauzties viņu medicīniskās informācijas reģistrā. Ielauzties advokātu biroju datorsistēmā. Nosūtīt svešiniecēm ziņojumus, paziņojot, ka viņas ir stāvoklī. Viltoti paternitātes paziņojumi. Radīt pēc iespējas lielāku haosu. Gabriels Merks nebija no tiem hakeriem, taču viņš daudzus tādus pazina. Bija pilnīgi iespējams, ka kāds ar viņu dzen jokus, tomēr viņam tā nelikās. Vīrietis, kas viņam piezvanīja, likās ļoti uzticams. Viņi bija uzzinājuši par viņu no Lielbritānijas Valdības sakaru pārvaldes. MI6. Izlūkošanas dienesta. Tāpat kā liela daļa viņa paziņu arī Gabriels Merks bija izmēģinājis savu laimi ar Canyoucrackit?, kas bija pagājušajā gada rudenī internetā ievietots uzdevums. Parastajiem cilvēkiem tas bija šķietami neuzlaužams kods. Simts sešdesmit skaitļu un burtu pāri ar spriedzi papildinošu pulksteni, kas skaita, cik daudz laika vēl atlicis. Viņš gan nebija pirmais, kas to atrisināja, taču viņš nebija arī palicis tālu iepakaļ. Pirmais bija krievs, melnais hakeris, kas bija uzlauzis kodu tikai pāris stundas pēc tā augšupielādēšanas tīklā. Gabriels Merks zināja, ka krievs nebija uzlauzis pašu kodu, viņš bija uzlauzis tikai canyoucrackit.co.uk tīmekļa vietni, atradis HTML datni, kurā vajadzēja būt atrisinājumam, un veicis apgrieztu programmas koda analīzi. It kā iespaidīgi, bet tā nebija izaicinājuma būtība.

Gabriels Merks uzreiz bija pamanījis, ka tas ir mašīnkods X86, kas izmanto RC4 algoritmu. Atrisinājums nebūt nenāca viegli – koda veidotāji bija ievietojuši dažādus šķēršļus, piemēram, paslēpuši datu bloku PNG datnē, tādējādi ar skaitļu atšifrēšanu vien nebija līdzēts, taču par spīti visam viņš tika galā pāris nakšu laikā. Brīnišķīgs izaicinājums. Savukārt pats atrisinājums nemaz nebija tik aizraujošs. Izrādījās, ka izaicinājums ir Valdības sakaru pārvaldes, kas ir daļa no Lielbritānijas izmeklēšanas dienesta, sabiedrisko attiecību kampaņa, pārbaudes darbs, darba pieteikums. Ja tu spēj uzlauzt šo kodu, tad tu esi pietiekami spējīgs, lai strādātu pie mums.

Viņš bija iesniedzis savu vārdu un uzvārdu un izskaidrojis koda uzlaušanas gaitu. Kāpēc gan ne? Varēja jau arī izskaidrot. Atbildē viņš bija saņēmis draudzīgu apstiprinājumu, ka, jā, viņa atrisinājums bija pareizs, taču diemžēl tikai britu pilsoņi varēja pieteikties darbam dienestā.

Gabriels Merks vairs par to nebija domājis. Līdz tam brīdim, kad pagājušajā piektdienā bija iezvanījies viņa mobilais. Šodien bija ceturtdiena, un te nu viņš stāvēja ar savu datoru zem rokas, gaidīja tikšanos ar svešinieku pirms nezināma darba sākšanas. Darbs policijā.

“Gabriels Merks?”

Gabriels gandrīz salēcās un apgriezās riņķī.

“Jā?”

“Sveiki, mani sauc Kims.”

Vīrietis, kas viņu uzrunāja, pasniedza roku. Gabrielam nebija ne jausmas, no kurienes viņš bija uzradies; viņš izskatījās pavisam parasts, varbūt tāpēc. Viņš bija gaidījis zilas bākugunis un sirēnas vai formas tērpu, nu, vai vismaz skarbu balss toni, bet šis vīrietis viņa priekšā varēja būt jebkurš. Viņš bija teju neredzams. Parastas bikses, parastas kurpes un parasts džemperis, kura krāsas nekādā veidā neizcēlās pūlī, un tad pār Gabrielu nāca apjausma, ka tieši tā arī bija domāts. Viņš bija policists civildrēbēs. Viņš bija apmācīts iejukt pūlī. Neizcelties. Pēkšņi parādīties no zila gaisa.

“Lūdzu, sekojiet man. Šajā virzienā,” teica vīrs vārdā Kims un pārveda Gabrielu pāri ielai uz dzeltenu biroja ēku.

Pie ārdurvīm policists izņēma karti un ievadīja kodu. Durvis atvērās. Gabriels sekoja vīrietim liftā: tā pati kārtība, arī lai izmantotu liftu bija nepieciešama karte. Gabriels paslepus vēroja vīrieti ievadām liftā kodu. Viņš nezināja, ko teikt un vai vispār vajag kaut ko teikt. Viņam nekad nav bijusi nekāda darīšana ar policiju. Un viņš nebija braucis liftā, kam vajadzīgs kods. Policists vārdā Kims izskatījās pilnīgi mierīgs, it kā viņš to darītu visu laiku. Satiktu jaunus, nepazīstamus kolēģus uz ielas. Ievadītu liftos kodu. Abi vīrieši bija vienāda auguma, taču policists bija slaidākas uzbūves un, par spīti savai neredzamībai, lieliskā formā. Viņam bija īsi, tumši mati, un viņš nebija kādu laiku skuvies. Gabriels nemācēja teikt, vai tas bija darīts ar nodomu vai vīrietim vienkārši nebija tam laika. Viņš negribēja blenzt, tomēr ar acs kaktiņu pamanīja, kā policists apspiež nelielas žāvas, tad jau laikam tiešām laika trūkums. Garas dienas. Droši vien, ka liela darba slodze.

Lifts apstājās trešajā stāvā, un policists izkāpa ārā pirmais. Gabriels sekoja viņam pa garu koridoru līdz viņi nonāca pie kārtējām ar tastatūras paneli aprīkotām durvīm, kurām bija nepieciešama karte. Nekur nebija nekādu izskaidrojošu norāžu. Nekur nebija uzraksta “Policija” vai saraksti ar jebkādu citu organizāciju nosaukumiem. Pilnīga anonimitāte. Vīrietis atvēra pēdējās durvis, un viņi bija klāt. Biroja telpas nebija lielas, bet tās bija plašas un gaišas. Pāris rakstāmgaldu, kas bija sabīdīti kopā atvērtā plānojuma birojā, šur un tur dažas mazākas atsevišķas telpas, lielākā daļa bija ar stikla sienām, citas bija ar aizvilktām žalūzijām. Neviens īsti nepievērsa uzmanību abiem tikko ienākušajiem vīriešiem: katrs bija iegrimis savā darbā.

Gabriels sekoja policistam cauri atvērtā plānojuma birojam uz mazāku telpu. Viena no tām ar stikla sienām. Viņš būs labi redzams, bet viņam vismaz būs pašam savs kabinets.

“Šis būs tavs kabinets,” Kims teica, palaizdams Gabrielu pa durvīm iekšā pa priekšu.

Kabinets bija pieticīgi mēbelēts. Rakstāmgalds, lampa, krēsls. Viss izskatījās pilnīgi jauns.

“Tu iesniedzi nepieciešamā aprīkojuma sarakstu?”

Gabriels piekrītoši pamāja.

“Tev vajadzēja rakstāmgaldu un lampu no IKEA?”

Tā bija pirmā reize, kad policists vārdā Kims izrādīja kādas emocijas. Viņš piemiedza ar aci un uzsita Gabrielam pa muguru.

“Ē, nē, tur bija vēl daudz citu lietu,” teica Gabriels.

“Es tikai jokojos. Drīz ieradīsies IT puiši. Viņi te visu šodien uzstādīs, lai tu varētu sākt strādāt. Es tev te visu izrādītu un ar visiem iepazīstinātu, bet tā kā mums pēc piecām minūtēm ir sanāksme, tad mums tam nav laika. Vai tu smēķē?”

“Smēķē?”

“Jā, smēķē? Cigaretes?

“Ēm, nē.”

“Lieliski. Mums te nav daudz noteikumu, bet vienu lietu gan vajag ievērot. Kad Holgers Munks iziet ārā uz smēķēšanas terasi, viņam nedrīkst iet līdzi. Holgers Munks tur domā. Tādos brīžos Holgers Munks negrib, ka viņu traucē, vai skaidrs?”

Policists izvilka Gabrielu no viņa jaunā kabineta un norādīja uz terasi. Gabriels ieraudzīja vīrieti, kas, jādomā, bija Holgers Munks, viņa jaunais priekšnieks. Tas pats vīrietis, kas viņam bija piezvanījis un pilnīgi negaidīti piedāvājis darbu. Strādāt policijas labā. Netraucēt priekšnieku, kad viņš smēķē. Nekādu problēmu. Gabrielam nebija ne mazākās vēlmes kādu traucēt vai darīt jebko, kas no viņa nebija prasīts. Piepeši viņš pamanīja Holgeram blakus stāvošo sievieti.

“Oho!” viņš iesaucās.

Viņš bija domājis, ka bija to klusi pateicis pie sevis, taču Kims pagriezās pret viņu.

“Ko?”

“Vai tā ir Mīa Krīgere?”

“Vai tu viņu pazīsti?”

“Ko? Nē, ne jau tā, taču saprotams, ka esmu… Kā lai saka…

Esmu dzirdējis par viņu.”

“Jā, kurš tad nav,” Kims klusi iesmējās. “Mīa ir nepārspējama, par to nav nekādu šaubu. Viņa ir unikāla.”

“Vai tā ir taisnība, ka viņa ģērbjas tikai melnā un baltā?”

Gabriels bija uzdevis jautājumu pavisam negaidīti – viņa ziņkārība bija ņēmusi virsroku – un viņš to uzreiz nožēloja. Tik neprofesionāli. Kā tāds amatieris. Viņš aizmirsa, ka jau bija pieņemts darbā. Kims droši vien domāja, ka viņš ir kaut kāds fans, kas daļēji arī bija taisnība, bet tas nepavisam nebija tāds iespaids, kādu Gabriels Merks gribēja atstāt uz kolēģi pirmajā darba dienā.

Kims viņu īsi nopētīja un tikai tad atbildēja.

“Laikam, es neatceros, ka būtu kādreiz viņu redzējis jebkādas citas krāsas apģērbā. Kāpēc prasi?”

Gabriels viegli pietvīka un uz īsu brīdi blenza grīdā.

“Tāpat vien, es vienkārši lasīju par to internetā.”

“Netici visam, ko lasi,” Kims pasmaidīja un no savas žaketes kabatas izņēma aploksni. “Lūk, tā ir tava karte. Kods ir tava dzimšanas diena, sanāksmju telpa atrodas koridora galā. Mēs sāksim pēc piecām vai desmit minūtēm. Esi laikā.”

Kims piemiedza ar aci, vēlreiz uzsita Gabrielam pa plecu un atstāja viņu vienu pašu mazajā kabinetā.

Gabriels nezināja, ko lai dara. Vai palikt uz vietas vai apsēsties, vai varbūt vienkārši skriet mājās un aizmirst visu, kas noticis? Atrast citu darbu, darīt ko citu. Viņš galīgi nejutās savā ādā. Un kā lai vispār ierodas laikā uz sanāksmi, kas sākas pēc piecām vai desmit minūtēm?

Viņš atvēra aploksni un sev par pārsteigumu uz kartes ieraudzīja savu fotogrāfiju.

Gabriels Merks.

Vardarbīgo noziegumu nodaļa.

Viņš pēkšņi sajutās ļoti lepns. Slepenas durvis. Slepeni kodi. Ekspertu vienības. Un viņš bija te iekšā. Un pati Mīa Krīgere stāvēja ārā uz terases. Viņš nolēma, ka dosies uz sanāksmju telpu pēc dažām minūtēm. Droši vien ierasties agrāk bija labāk nekā kavēties, lai arī ko tas nozīmētu šajā noslēpumainajā vietā.

15. nodaļa

Toms Laurics Larsens, cūku audzētājs no Tangenas, sākumā bija ļoti iebildis pret internetu. Taču, kad brīvajā guļamistabā bija ievācies jaunais palīgstrādnieks Jūnass, viņš bija uzstājis, ka sešdesmit sešus gadus vecajam lauksaimniekam jāierīko platjoslas internets, citādi viņš nestrādāšot. Toms Laurics Larsens bija nikns, kas bija pats par sevi saprotams: nīgrums bija viņa normālais stāvoklis, dzīvē nebija nekā, par ko smaidīt. Un tagad viņam plaušās bija slimība. Iet slimības atvaļinājumā? Kas tās par blēņām? Viņa ģimenē neviens nekad nebija devies slimības atvaļinājumā. Ko tas ārsts-šarlatāns viņam gvelž? Vai viņš gribēja teikt, ka Toms Laurics Larsens netiek galā pats ar savu fermu? Tangenā bija dzīvojuši cūku audzētāji trīs paaudzēs, un neviens no viņiem nekad nebija devies slimības atvaļinājumā vai saņēmis sociālo pabalstu. Tas nebeigsies labi. Bet tad viņam sāka uznākt ģīboņi. Ļoti bieži un kur pagadās. Pēdējo reizi viņš noģība cūkkūtī pie vaļējām durvīm. Nācis pie samaņas, viņš attapās, ka visapkārt ir kaimiņi, cūkas bija izklīdušas pa visu ciematu, un Toms Laurics Larsens tā nokaunējās, ka paklausīja ārsta padomam jau nākamajā dienā. Apmeklēja ārsta vizītes slimnīcā Hamārā. Paņēma slimības lapu. Un ar nodarbinātības aģentūras palīdzību atrada palīgstrādnieku.

Deviņpadsmitgadīgais Jūnass no Stanges bija izcils strādnieks. Tomam Lauricam Larsenam puisis bija uzreiz paticis. Viņš nebija nekāds tur lauksaimnieks-baltrocītis, kas nezina, kas ir smags darbs; nē, šim puisim viss lieliski padevās. Vienīgi tā aizraušanās ar internetu, kura dēļ Tomam Lauricam Larsenam nācās atteikties no kravas mašīnas iegādes. Bet viņš tik un tā bija to ievilcis. Tā deviņpadsmitgadīgā zeļļa dēļ, kas mitinājās brīvajā guļamistabā. Kaut kas par draudzeni Vestlandetā un milzīgiem telefona rēķiniem, un izrādās, ka runāšana internetā esot par velti, viņi varot pat viens otru redzēt, un Dievs vien zina, ko vēl. Ko tad viņš par to visu varēja teikt? Tad nu Telenor bija nosūtījis meistaru no Hamāras, un, nu, jau vairākus mēnešus mazajā fermā bija pieejams internets.

Toms Laurics Larsens vēlreiz piepildīja savu brokastu kafijas krūzi un meklēja Norvēģijas Laukstrādnieku biedrības mājas lapu. Iepriekšējā vakarā viņš bija ātri pārskrējis pāri ļoti interesantam rakstam, bet viņš gribēja to izlasīt kārtīgāk. Pēc Norsvin sanāk, ka kopš 2007. gada Hedmarkā no katriem četriem audzētājiem viens ir pārtraucis nodarboties ar cūku audzēšanu, jo tas vairs neesot ienesīgi. Atlikušajiem cūku audzētājiem piederēja vidēji 53,2 cūkas, lai gan iepriekšējā gadā šis skaitlis bija 51,1. Nebija jābūt ģēnijam, lai saprastu, kas par lietu: lielās fermas palika lielākas, un mazās – izputēja.

Toms Laurics Larsens piecēlās, lai ielietu sev vēl kafiju, bet tad ar krūzi rokās apstājās pie virtuves loga un skatījās, kā no cūku kūts izskrien Jūnass tā, it kā viņam pakaļ dzītos pats nelabais. Kas tad šoreiz puikam atgadījies? Larsens skrēja uz durvju pusi un bija tikko izgājis ārā, kad pagalam nosvīdušais jaunais vīrietis pieskrēja viņam klāt ar slimīgi bālu seju un baiļu pilnām acīm, izskatījās, ka viņš tikko būtu ieraudzījis spoku.

“Kas, pie velna, notiek?” Larsens jautāja.

“Tttttttu, tā irrrrrrrrrr… Kristi- … Kristi- …”

Puisis nevarēja parunāt. Viņš bakstījās un plivinājās rokām kā tāds vājprātīgais. Viņš vilka Larsenu pāri pagalmam ar visām viņa rīta kurpēm kājās un kafijas krūzi rokās. Viņš palaida fermeri vaļā tikai tad, kad abi bija tikuši kūtī un nostājušies pie viena no cūku laidariem. Skats, kas pavērās cūku fermerim, bija tik drausmīgs, ka vēl vairākus mēnešus pēc notikušā viņam bija grūti cilvēkiem pastāstīt, ko tieši viņš redzējis. Viņš nometa krūzi zemē, nemaz nejuzdams kā karstā kafija applaucē augšstilbu.

Viena no cūku mātēm, Kristīne, gulēja aizgaldā beigta. Bet ne visa cūka. Tur bija tikai viņas ķermenis. Kāds bija nozāģējis viņai galvu. Ar motorzāģi. Pilnībā pārzāģējis kaklu pušu. Bezgalvaina cūka. Aizgaldā atradās tikai ķermenis.

“Zvani policijai,” Toms Laurics Larsens vēl paspēja puisim pateikt, un tā bija pēdēja lieta, ko viņš atcerējās pirms samaņas zaudēšanas.

Šoreiz tas nebija viņa plaušu vainas dēļ.