Es ceļoju viena

16. nodaļa

Sāra Kīse sēdēja advokāta biroja pieņemšanas telpā Tojenā un ar katru mirkli kļuva aizvien nepacietīgāka. Viņa advokātam bija skaidri pateikusi, ka negrib neko dzirdēt par sava mirušā vīra īpašumu. Kas tas vispār bija par mantojumu? Vēl kāds bērns no citām sievietēm? Vēl vairāk parādu piedzinēju vēstuļu, kurās tie pieprasa naudu un draud ar viņas īpašuma atsavināšanu? Sāra Kīse nebija perfekts cilvēks, absolūti nē, taču salīdzinājumā ar savu mirušo vīru viņa bija svētā. Dzemdēt bērnu no tā neveiksminieka bija nepiedodama kļūda. Viņa par to kaunējās gan tolaik, gan tagad. Viņai nebija gana ar to, ka viņa dāvāja viņam bērnu, viņa arī apprecēja viņu. Dievs, žēlīgais, kāda viņa gan bija muļķe! Viņš bija viņu apbūris; viņa atcerējās, kā pirmo reizi ieraugot viņu bārā Grenlannē, viņš nebija viņai uzreiz iepaticies, bet viņa bija tik kusla. Viņš pirka viņai alu, dzērienus… jā, viņa toreiz bija muļķe, bet kas par to? Tagad tas viss bija beidzies. Meitu viņa mīlēs vienmēr, bet negribēja ne dzirdēt par to stulbeni. Kad viņš vispār bija braucis pie viņas? Kad viņam vajadzēja naudu. Aizņēmumu kārtējam projektam. Viņš bija teicis, ka ir celtnieks, taču nekad nebija strādājis stabilā darbavietā vai uzsācis pats savu biznesu. Nē, nekā tamlīdzīga: bez jebkādiem konkrētiem plāniem, nekādu ambīciju, tikai gadījuma darbi šeit un tur, tā bija nožēlojama iztikšana. Un viņš vienmēr nāca mājās, smaržodams pēc citām sievietēm. Pat nepapūlējās ieiet dušā, pirms ieslīdēja viņas svaigi mazgātajos palagos. Sārai Kīsei metās nelabi par to tikai iedomājoties vien, bet nu tas bija beidzies. Viņš bija nokritis no desmitā stāva vienā no tām jaunajām augstceltnēm pie Operas. Viņa pieņēma, ka viņš tur bija pieņemts kādā darbā, kur, bez šaubām, maksā skaidrā naudā, kā jau viņam tas ierasts, kārtējais gadījuma rakstura nakts darbs.

Sāra Kīse smīnēja, kad iedomājās, cik tas noteikti bija briesmīgi, krist desmit stāvus lejup būvlaukumā; izdzirdējusi jaunumus, viņa bija līksmi ieķiķinājusies. Piecdesmit metru kritiens pretī nāvei? Tā viņam arī vajadzēja; viņš droši vien kritiena laikā bija ārkārtīgi pārbijies. Nez, cik ilgs ir tāds kritiens? Astoņas, desmit sekundes? Lieliski.

Aizkaitināta viņa pavērās pieņemšanas telpas sienas pulkstenī un tad uz advokāta kabineta durvīm. “Nē, nē, nē,” viņa bija teikusi, kad viņš bija piezvanījis, “Es neko negribu dzirdēt par to idiotu,” bet glumais advokāts bija uzstājis. Visi viņi ir krāpnieki, visi bez izņēmuma. Viņas dzīvē vīriešu vairs nebūs, ja nu vienīgi kāds no viņiem ir kroņprincis, bet, iespējams, arī tad nē. Viņai vīriešu vairs nevajadzēja. Tikai viņa pati un meita, nu jau viņu mazajā, jaunajā dzīvoklī Karlā Bernerā. Perfekti. Zem dūnu segas vienīgi viņas pašas smarža, nevis piecdesmit citi lēti parfīmi, kas sajaukušies ar sliktu elpu. Kāpēc viņa vispār bija piekritusi atnākt? Viņa taču teica nē, vai tad nē? Vai tad tas nebija tas, ko viņi mācīja Sociālā dienesta piedāvātajos kursos? “Saki nē, saki nē, uzcel ap sevi apli, tu esi pati sev vislabākais draugs, tev neviena cita nevajag. Nē, nē, nē, nē.”

“Sāra? Sveicināti. Paldies, ka atnācāt.”

Izmanīgais advokāts ar pāri plikajam galvvidum pārķemmētajiem matiem izbāza savu galvu pa durvīm un aicināja viņu iekšā. Viņš viņai atgādināja mazu pelīti. Vārīgu, ar mazām actiņām un uzrautiem pleciem. Nē, nevis pelīti, bet gan žurku. Pretīgu un gļēvu kanalizācijas žurku.

“Es teicu nē,” Sāra teica.

“Es zinu,” kanalizācijas žurka lišķēja. “Un tāpēc esmu vēl jo pateicīgāks, ka ieradāties. Redziet, izrādās, ka …”

Viņš iekrekšķinājās.

“Ka, kārtojot ar īpašumu saistītos jautājumus, esmu palaidis garām vienu lietu. Neliela detaļa, nekas vairāk, saprotams, tā ir mana vaina.”

“Vēl vairāk parādu piedzinēju? Vēl kādas tiesas pavēstes?”

“He-he, nē, nē.” Kanalizācijas žurka ieklepojās un salika kopā pirkstu galus. “Te tas ir.”

Viņš atvēra atvilktni un nolika viņas priekšā zibatmiņu.

“Kas tas ir?”

“Tas ir jums,” kanalizācijas žurka teica. “Jūsu nelaiķis vīrs man to atstāja pirms kāda laika un lūdza, lai nododu jums.”

“Kāpēc viņš pats to nevarēja man atdot?”

Kanalizācijas žurka izspieda mazu smaidiņu.

“Varbūt tāpēc, ka pēdējo reizi, kad viņš ieradās jūsu dzīvoklī, viņš dabūja ar karstu gludekli pa seju?”

Sāra bija ļoti apmierināta ar padarīto. Vīrs bija pats atslēdzis vaļā durvis. Pārsteidzis viņu. Pēkšņi parādījies dzīvojamā istabā. Gribējis viņai pieskarties, būt ļoti jauks, kāds viņš bija vienmēr īsi pirms lūdza viņu izdarīt kādu pakalpojumu. Viņš nebija to gaidījis un bija turpat uz vietas nogāzies uz grīdas. Kopš tās dienas viņa nebija vīru ne redzējusi, ne no viņa ko dzirdējusi.

“Man vajadzēja jums to sen jau atdot, bet mēs esam bijuši ļoti aizņemti,” žurka noteica gluži kā atvainodamās.

“Jūs gribējāt teikt, ka vīrs bija apsolījis par to samaksāt, bet jūs naudu tā arī nesagaidījāt?” Sāra jautāja.

Advokāts viņai uzsmaidīja. “Beidzot viss ir nokārtots.”

Sāra Kīse paņēma zibatmiņu, ielika to savā rokassomā un devās uz durvīm. Žurka piecēlās pussēdus no putekļainā krēsla un iekrekšķinājās.

“Tieši tā, tieši tā. Un kā citādi, Sāra? Vai jums un jūsu meitai viss kārtībā, un…”

“Ej dirst,” Sāra Kīse teica un izgāja no kabineta, atstājot durvis aiz sevis vaļā.

Pa ceļam atpakaļ uz jauno Dzīvokļu asociācijas dzīvokli Karlā Bernerē, viņa vairākas reizes apdomāja iespēju tikt vaļā no zibatmiņas. Izmest to atkritumu tvertnē, un viņai vairs nenāktos domāt par to, taču kaut kāda iemesla dēļ viņa to nedarīja. Viņa nebija ziņkārīga – Sāra Kīse nedeva ne pieci par zibatmiņas saturu; tas vairāk bija par rēķinu noslēgšanu. Advokāts bija žurka, bet tik un tā advokāts. Viņas vīrs bija idiots, taču tā bija viņa pēdējā vēlēšanās. Nodot zibatmiņu Sārai un nevienam citam.

Viņa iegāja dzīvoklī un ieslēdza datoru. Tad jau labāk uzreiz ķerties pie lietas. Melnais klēpjdators lēnām iesila. Viņa ievietoja zibatmiņu datorā un pārkopēja tās saturu uz datora cieto disku. Tajā bija tikai viena datne ar nosaukumu Sarah.mov. Video ieraksts. Koa? Tad viņai nāksies vēl vienu reizi skatīties uz viņa neglīto purnu, vai tā? Pat pēc nāves viņš nevar likt viņai mieru. Viņa ar dubultklikšķi atskaņoja video ierakstu.

Viņš bija filmējis sevi ar mazu video kameru. Iespējams, ka ar mobilo telefonu, bet viņa nebija pārliecināta. Viņa pretīgā seja atradās tuvu objektīvam, taču viņa vēl nekad nebija viņu tādu redzējusi.

Viņš izskatījās līdz nāvei pārbijies.

Sāra, man nav daudz laika, bet man tas ir jāizdara, man par to kādam ir jāizstāsta, jo šeit notiek kaut kas nelāgs.

Viņš nofilmēja vietu, kur atradās.

Man piedāvāja darbu, un es uzbūvēju šo te. Esmu ļoti tālu…

Viņa dzirdēja slāpētus trokšņus, it kā viņš aizklātu mobilā telefona mikrofonu; viņa nevarēja izšķirt, ko viņš saka. Nelaiķis vīrs turpināja ar trīcošām rokām filmēt sev visapkārt un runāt, galvenokārt stostoties. Viņš bija kaut ko uzbūvējis, kas par to?

… Un man ir bail, kā lai pasaka, ko tieši es uzbūvēju? Paskaties uz šo. Esmu dziļi pazemē. Es domāju, ka tā varētu būt patvertne, bet nē.

Re, kur ir maza lūka…

Balss atkal izzuda, bet ieraksts turpinājās. Tas izskatījās pēc pazemes bunkura.

… Un, jā, šeit kaut kas nav, kā vajag, šeit notiek kas nelāgs. Kaut kas… Paskaties uz šo. Tu tikai paskaties. Te var uzvilkt priekšmetus augšā un lejā. Kā vecs kalpotāju lifts vai…

Viņas nelaiķis vīrs piepeši salēcās un paskatījās sev apkārt. Viss šis video viņai atgādināja filmu, ko viņa bija redzējusi pirms daudziem gadiem,

The Blair Witch Project

, par nobiedētiem pusaudžiem, kas skrien pa mežu un filmē sevi.

… Pie velna, es neko nezinu, bet man ir bail, ka ar mani var kaut kas atgadīties. Es to jūtu. Vai tev ir kaut mazākā ideja, cik tālu es tagad atrodos? Sāra, vai tu, lūdzu, pierakstīsi, ko es saku? Kur es esmu un kā ieguvu šo darbu, un, nu, vai tu aiziesi uz policiju, ja ar mani kaut kas notiktu? Mani pieņēma darbā cilvēks, kas …

Kārtējā skrāpēšanās. Sāra Kīse nedzirdēja nevienu vārdu, ko teica viņas nu jau mirušais vīrs, viņa redzēja tikai vīra baiļu pilnās acis un drebošās lūpas, kamēr viņš turpināja vāvuļot. Tas ilga nedaudz vairāk par minūti. Tad ieraksts beidzās.

Tā, ar ko tev vajadzēja pārgulēt, lai dabūtu šo darbu?

Viņa domāja. Vai arī tas bija darbs apmaiņā pret seksu? Jo no naudas nebija ne miņas. Palīdzēt tev? Nē, pilnīgi izslēgts.

Viņai bija nepatīkami skatīties īso video ierakstu, taču viņai vairs nebija spēka izrādīt rūpes. Tikpat labi tas video varēja būt pilnīgas blēņas, muļķīgs joks, kas to lai zina. Viņa jau sen bija pārstājusi ticēt jebkam, ko tas idiots teica.

Sāra izdzēsa video ierakstu no sava datora, izņēma zibatmiņu, iemeta to atkritumu tvertnē, izgāja koridorā un izmeta atkritumu maisu atkritumvadā. Un viss. Māja atkal bija tīra un kārtīga. Tikai viņa pati. Ne smakas no viņa.

Drīz mājās no skolas pārradīsies meita. Dzīve bija brīnišķīga. Šajā dzīvoklī viņa bija noteicēja. Viņa izgāja uz terases un aizsmēķēja cigareti. Uzcēla kājas uz galda, pasmaidīja pie sevis, aizvēra acis un baudīja ilgi gaidītā pavasara saules gaismu.

Viņas dzīve. Un tikai viņas. Beidzot.

17. nodaļa

Gabriels Merks gatavojās doties uz incidenta telpu, kad kāds pieklauvēja pie durvīm.

“Jā?” viņš izsaucās.

“Sveicināts, Gabriel.”

Kabinetā ienāca Holgers Munks un aizvēra aiz sevis durvis. Gabriels sveicinot pamāja ar galvu un sarokojās ar Holgera lielo, silto roku.

“Hmm, tā,” Holgers noteica, pakasot galvu. “Redzu, ka tavas mantas vēl nav atvestas?”

“Nē,” Gabriels sacīja. “Taču tas vīrietis… viņš…”

“Kims?”

“Jā, Kims, viņš teica, ka tās jau tiekot vestas.”

“Ļoti labi, ļoti labi,” Holgers Munks sacīja, tagad pakasot savu bārdu. “Mums bija cits cilvēks, kas dara tavu darbu, bet viņš padevās kārdinājumam. Diemžēl, bet tā nu tas notiek.”

Gabriels nebija drošs, vai drīkstēja uzzināt, kādam kārdinājumam bija padevies viņa priekšgājējs, bet tad nolēma neko nejautāt. Tas bija Munka acu skatienā. Tādu pašu izteiksmi viņš bija redzējis arī Kimam. Smags, rūpju pārpilns acu skatiens, kas liecina par nodarbinātu prātu.

“Es atvainojos par savā ziņā netipisko darbā pieņemšanas kārtību; parasti es vispirms tiekos ar cilvēkiem, ko pieņemu darbā, tomēr šajā gadījumā diemžēl nebija tam laika.”

“Viss kārtībā,” Gabriels sacīja.

“Par tevi bija ļoti labas atsauksmes,” Munks pamāja un paplikšķināja Gabrielam uz pleca. “Es vēlreiz gribētu atvainoties par steigu. Tā ir nedaudz… hmm, es pat nezinu, vai Kims tevi jau informēja par notiekošo?”

Gabriels papurināja galvu noliegumā.

“Skaidrs, tad tu uzzināsi, kad sāksi strādāt. Vai tu šodienas avīzes esi lasījis?”

“Internetā.” Gabriels pamāja.

“Vai bija kas īpašs, kas piesaistīja tavu uzmanību?”

“Divas mirušās meitenes?”

Munks pamāja ar galvu.

“Mīa un es drīz informēsim visus par notiekošo, tad tu uzzināsi, par ko mēs runājam. Tev nav iepriekšējas pieredzes darbā ar policiju, vai ne?”

Gabriels noliedzoši pakratīja galvu.

“Neuztraucies. Es tevi izvēlējos tavu jau esošo zināšanu dēļ,” Munks turpināja. “Kā jau es teicu, ja mums būtu vairāk laika, tad mēs tevi nosūtītu uz sagatavošanās kursiem, tādu saīsinātu Policijas koledžas variantu, taču tas nav iespējams, tāpēc tu mācīsies uz vietas, un, ja tev ir kādi jautājumi, tad droši nāc pie manis, ja?”

“Skaidrs,” Gabriels piekrita.

“Labi,” Munks nomurmināja, jau atkal nogrimis savās domās.

“Starp citu, ko tu domāji?”

“Par ko?” Gabriels jautāja.

“Kad lasīji šodienas ziņas?” Munks turpināja.

“Ā, pareizi,” Gabriels atbildēja un viegli piesarka, viņam bija sajūta, ka vajadzēja saprast, par ko jaunais priekšnieks runā. “Es pieļauju, ka domāju to pašu, ko citi.Tas bija šoks. Es jau no paša sākuma sekoju divu pazudušo meiteņu lietai. Biju cerējis, ka viņas atradīs dzīvas.”

Gabriels atsauca atmiņā avīžu virsrakstus.

PAULĪNE UN JOHANNE ATRASTAS NOGALINĀTAS…

KĀ KOKĀ PAKĀRTAS LELLES…

ĢIMENES DZIĻĀS SĒRĀS…

REDZĒTS BALTS

CITROEN

…

VAI ESAT REDZĒJUŠI ŠĪS KLEITAS…

“Vai to jūs domājāt?”

“Ko?”

Munks bija iegrimis savās domās.

“Vai man ir vēl kaut kas jāsaka?”

“Nē, paldies,” Munks sacīja, uzlicis uz Gabriela pleca roku un jau pagriezies uz durvju pusi. “Tomēr, nē, pastāsti man vairāk.”

Munks ar rokas mājienu aicināja Gabrielu apsēsties, kamēr pats turpināja stāvēt, atspiedies pret stikla sienu.

“Nu, es pat nezinu,” Gabriels sāka runāt. “Kad es šorīt pamodos, es biju parasts cilvēks. Es nezināju, ka, nu, es strādāšu pie šīs lietas.”

Šiem vārdiem viņa mutē bija dīvaina piegarša. Strādāšu. Pie lietas. Slepkavības izmeklēšana. Laikraksti gandrīz ne par ko citu neziņoja; tāpat kā TV kanāli. Visi runāja par divu vairākas nedēļas pazudušo meiteņu mirstīgo atlieku atrašanu; cerībā viņas atrast tika pārmeklēta visa Norvēģija. Bija skaidrs, ka policijai ir vairāk informācijas par notikušo, nekā tā atklāja, taču viņi lūdza informēt, ja kāds atpazītu meiteņu apģērbu. Kleitas. Meitenes tika atrastas saģērbtas leļļu drēbēs. Kaut kur starp rindiņām aizvien biežāk un biežāk parādījās frāze, frāze, kuru gan vēl neviens nelietoja, jo šī taču bija Norvēģija, nevis ASV vai kāda cita valsts, kur notiek tādas lietas, un šī frāze bija “sērijveida slepkava”. Tā nekur vēl nebija nodrukāta, taču visi par to vien domāja.

“Es domāju, ka tas ir viens un tas pats slepkava,” Gabriels sacīja.

“Hmmm, turpini.”

“Es domāju, ka tas nepavisam nav norvēģiski.”

“Tieši tā. Turpini.”

“Es biju priecīgs, ka tie nebija man zināmu cilvēku bērni,” Gabriels turpināja.

Munks ar rokas mājienu lika saprast, lai viņš turpina.

“Man likās dīvaini, ka viņām abām vajadzēja uzsākt skolas gaitas. Sākumā es domāju, ka tas varbūt ir skolotājs. Tad mani pārņēma bailes, ka varbūt pazudīs vēl citas meitenes. Un tad es domāju, ja man būtu sešgadīga meita, ka es tagad viņu no acīm neizlaistu.”

“Ko tu tikko teici?” Munks jautāja un likās, ka uz mirkli ir atgriezies realitātē.

“Ja man būtu sešgadīga meita, es viņu no acīm neizlaistu.”

“Nē, pirms tam.”

“Varbūt vēl citas meitenes pazudīs?”

“Pirms tam.”

“Es domāju, ka te varētu būt iejaukts skolotājs.”

“Hmmm,” Munks noteica, atkal kasot savu bārdu.

Viņš sniedzās pēc durvju roktura.

“Starp citu, cik labi tev padodas kodu uzlaušana?”

Gabriels tikko redzami pasmaidīja.

“Es biju domājis, ka jūs mani tieši tāpēc pieņēmāt darbā, vai tad nē?”

“Ak jā, taisnība.” Munks smaidīja.

Viņš iebāza roku bikšu kabatā un izvilka no tās papīra strēmeli, uz kuras viņš bija kaut ko uzkricelējis.

“Šī nav nekāda galvenā lieta, tas ir privāti, taču es ceru, ka tu man varētu palīdzēt.”

Munks pasniedza Gabrielam zīmīti.

“Man ir pāris draugu datoriķu, kuriem patīk mani izaicināt.

Viens man atsūtīja šo, taču man nav izdevies to atrisināt.”

Gabriels paskatījās uz Munka doto zīmīti.

Bwlybjlynwnztirkjoa=5

“Vai vari pateikt, kas tas ir?” Munks ieinteresēti vaicāja.

“Tā uzreiz nē,” Gabriels sacīja.

“Viņš mani jau vairākas dienas pārbauda.” Munks nopūtās. “Bet liekas, ka būs jāpadodas. Dod ziņu, ja tev izdodas to atrisināt, labi? Ciest nevaru, kad maniem biedriem izdodas mani pievārēt.”

Munks nosmējās un atkal uzsita Gabrielam uz pleca.

“Taču tā nav galvenā, tā ir privāta lieta, ja?”

“Saprotams,” Gabriels pamāja.

Visbeidzot Munks aizgāja prom, bet tad pabāza galvu atvērtajās durvīs.

“Lielā sapulce ir atlikta uz vēlāku laiku. Tā būs pēc apmēram stundas, labi?”

“Labi.” Gabriels atkal pamāja un palika sēžam krēslā, analizējot Munka tikko iedoto zīmīti ar uzdevumu.

18. nodaļa

Lapojot cauri šīs dienas žurnāla VG izdevumu, Benjamiņš Bāhe nespēja noslēpt savu vilšanos, ka tajā nav pieminēts viņa vārds. Žurnāls bija kronējis šī gada vislabāk ģērbtos vīriešus, un pagājušajā gadā viņš bija ticis godpilnajā trešajā vietā, zaudējot tikai Mortenam Harketam un Ari Bēnam; turpretī šogad viņš pat nebija iekļuvis sarakstā.

Nolādēts

. Aktieris trieca dūri pret ģērbtuves sienu, bet tajā pašā mirklī to nožēloja. Roka sāpēja, un atskanēja troksnis. Pēc neliela brīža bija dzirdams klauvējiens un durvīs parādījās režisora palīdze Sūzana.

“Benjamiņ, vai viss kārtībā? Man likās, ka dzirdēju troksni?”

“Man viss ir lieliski; varbūt tas nāca no Tronda-Espena ģērbtuves?”

“Skaidrs.” Sūzana pasmaidīja. “Mēģinājums sākas pēc piecpadsmit minūtēm, trešais cēliens no paša sākuma.”

“Būt vai nebūt, tāds ir jautājums,” Benjamiņš nodeklamēja un piemiedza ar aci.

Režisora palīdze ieķiķinājās un nozuda. Neapšaubāmi, viņš vēl spēja apburt. Taču, Dieva dēļ, viņš bija ticis sarakstā pagājušajā gadā – kas šoreiz bija nogājis greizi? Viņš tik ļoti rūpējās par savu ārieni. Bija pat nolīdzis sabiedrisko attiecību uzņēmumu un stilistu, kas sniedza konsultācijas. Lai būtu drošs, ka viņš labi izskatās. Fotografējās visos vajadzīgajos pasākumos. Visos pareizajos leņķos. Viņš smagi nopūtās un apsēdās pie grima galdiņa. Gada laikā viņš nebija daudz novecojis. Pāris mazu krunciņu ap acīm. Varbūt deniņi bija nedaudz vairāk atkāpušies. Viņš pieliecās tuvāk un rūpīgi pētīja savu matu līniju. Viņam bija pamatots iemesls uztraukumam: izskatījās, ka matu līnija ir atkāpusies par pāris milimetriem salīdzinājumā ar pēdējo reizi. Viņš pārķemmēja matus uz sāniem; tādā sakārtojumā mati izskatījās biezāki. Tad viņš uzsāka balss iesildīšanas vingrinājumus. Iesildīja rīkli un, skatoties uz sevi spogulī, uzmeta lūpu.

Viņš kļuva par

Nationaltheatret

aktieri pirms gandrīz astoņiem gadiem. Par viņa Estragona attēlojumu Semjuela Beketa “Gaidot Godo”

Dagbladet

bija paziņojis, ka “ir dzimusi zvaigzne”, un kopš tā brīža viņš vairumā gadījumu bija spēlējis tikai galvenās lomas, vismaz sākumā. Viņš spēlēja Romeo. Viņš spēlēja Pēru Gintu. Un tagad uz lielās skatuves Šekspīra “Hamletu”. Viņš bija cerējis, ka iegūs titullomu. Hamlets. “Būt vai nebūt.” Taču tā vietā viņš spēlēja Horāciju. Hamleta loma bija piešķirta Trondam-Espenam, jo, jā, kāpēc gan nē? Lai gan viņš tā arī nesaprata, kāpēc. Nebija nekādu šaubu, ka viņš bija daudz talantīgāks aktieris.

Ak Dievs…

Viņš bija ļoti aizskarts. Strādāt Tronda-Espena ēnā. Nolāpītais Horācijs, tēls, ko teju ikviens ignorē; ja godīgi, vienīgi Hamletam ienāca prātā ar viņu runāt. Atrasties uz skatuves, noliekt galvu, izturēties pret Trondu-Espenu kā pret karali – nē, tas bija absolūti nepieņemami. Benjamiņš Bāhe piecēlās un vēroja savu augumu spogulī. Viņš tik tiešām bija ļoti pievilcīgs. Tas nedaudz uzlaboja viņa garastāvokli. Viņa vingrojumu kompleksam bija labi rezultāti. Tāpat kā jogai. Un ādas procedūrām: viņš nespēja saskatīt nevienu pašu trūkumu.

Viņš atkal apsēdās un turpināja veikt balss iesildīšanos, kad no iekšējā telefona izsprakšķēja režisora palīdzes balss.

“Dāmas un kungi, esam gatavi sākt trešo cēlienu. Hamlets. Hamlets, trešais cēliens no paša sākuma, sākam pēc piecām minūtēm.”

Benjamiņš Bāhe meta balss vingrinājumiem mieru, izgāja no ģērbtuves un devās uz lielo skatuvi.

19. nodaļa

Gabriels Merks sēdēja sanāksmju telpas aizmugurē un gaidīja sapulces sākumu. Viņš bija ar visiem sasveicinājies, visiem pēc kārtas paspiedis roku, teicis “sveiki”, “sveiki”, tomēr viņam bija grūtības atcerēties visus vārdus. Tur bija Kims, kuru viņš bija saticis uz ielas, un sieviete ar gariem, blondiem matiem vārdā Anete, tad vēl trīs jaunāki vīrieši, kuru vārdus viņš neatcerējās, un viens vecāks vīrietis, kuru sauca… Ludvigs, ja?

Telpā ienāca Holgers Munks un tūlīt aiz viņa arī Mīa Krīgere. Mīa apsēdās priekšā, bet Holgers tikmēr ieslēdza projektoru un pievienoja to savam datoram.

“Tā, esiet visi sveicināti. Šodienas sapulce ir pirmā, kad esam visi kopā. Visa komanda, un tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Mums šeit ir arī pāris jaunu seju – laipni aicināti; tie, kam šī nav pirmā reize, palīdziet, lūdzu, jaunpienācējiem iekārtoties, lai mēs visi varam strādāt ar pilnu jaudu. Mēs atradām Paulīnes Olsenas līķi pirms desmit dienām un Johannes Langes – pirms astoņām dienām. Sākumā mēs rūpīgi cenzējām plašsaziņas līdzekļus šajā sakarā, taču esam nolēmuši izmantot presi savā labā. Pieļauju, ka visi ir redzējuši, ka šodien atklātībā nodevām fotogrāfijas ar drēbēm, kas meitenēm bija mugurā atrašanas brīdī.”

Holgers uz brīdi apklusa un paskatījās uz klātesošajiem. Gabrielam Merkam likās, ka viņš aiz nopietnā acu skatiena pamanīja nelielu smaidu.

“Mums īstenībā vajadzētu atzīmēt atgriešanos Mariboesgātes ielā,” Munks piebilda. “Taču, kā jau zināms, pašlaik mums ir daudz svarīgākas lietas darāmas, tā ka svinības vajadzēs atlikt.”

Gabriels paraudzījās sev apkārt. Par spīti drūmajam noskaņojumam viņš redzēja smaidus un pāris apmierinātu seju. Nebija nekādu šaubu, ka šī komanda priecājās par iespēju atkal strādāt kopā.

“Daži no jums šeit ir jau no pašiem pirmsākumiem, bet, tā kā mums ir arī jaunpienācēji, tad es informēšu par visu. Piebildīšu, ka informācija ir pieejama arī PDF formātā uz servera, kas uzsāks darbu pēc neilga laika. Lūgums visiem dalīties ar informāciju, un ar to es tik tiešām domāju pilnīgi visu, ko jūs atklājat šīs izmeklēšanas laikā; lūdzu to augšupielādējiet serverī, lai tā ir visiem pieejama. Lietas tādā veidā iet ātrāk uz priekšu, un vēlāk ir vieglāk sagatavot ziņojumus.”

Munks noklikšķināja datora taustiņu, un parādījās pirmais viņa

PowerPoint

prezentācijas slaids. Tās nebija tās pašas divu leļļu kleitiņu fotogrāfijas, kas bija publicētas laikrakstu pirmajās lappusēs. Šajās fotogrāfijās abas pazudušās meitenes bija redzamas minētajās leļļu kleitās, katra pakārta savā kokā. Gabriels Merks nekad nebija redzējis neko tamlīdzīgu. Tajā brīdī viņš pēkšņi apjauta, uz ko bija parakstījies. Tā nebija nekāda kinofilma. Tas nebija kārtējais TV raidījums. Tas bija pa īstam. Tās divas mazās meitenītes bija mirušas. Kāds bija viņas nogalinājis. Viņas vairs neelpoja. Viņas vairs nekad nerunās. Nekad nesmaidīs. Viņas nekad nesāks iet skolā. Gabriels Merks centās saglabāt mieru un neļāva sev novērsties no fotogrāfijām, lai arī viņam metās nelaba dūša. Viņš uztraucās, ka tā jau ir pamanāma. Ģībšana viņa pirmās sapulces laikā – tas nebūtu labi.

“Paulīne Olsena un Johanne Lange,” Munks sacīja. “Abas sešus gadus vecas. Abas rudenī gatavojās uzsākt skolas gaitas. Paulīne tika izsludināta meklēšanā pirms četrām nedēļām. Johanne pirms trīs nedēļām.”

Vēl vairāk fotogrāfiju, dažas kartes.

“Paulīne pazuda no Skojenas Baznīcas bērnudārza un tika atrasta Maridalenā. Johanne pazuda no Lilles Ekebergas bērnudārza un tika atrasta Krokskogenā, netālu no Hadelandsveienas. Ir grūti noteikt viņu nāves brīdi, taču pierādījumi liecina, ka, pirms meitenes tika saģērbtas šajos kostīmos un atstātas vietās mūsu atrašanai, abas kādu laiku turētas kā gūsteknes.”

Munks atkal noklikšķināja datora taustiņu, un parādījās jauni attēli. Gabriels nespēja skatīties uz tiem un sāka vērot grīdu un savus apavus.

Mīļais Dievs. Uz ko viņš bija parakstījies? Šīs meitenes bija mirušas. Reālajā dzīvē. Groteskas spēles upuri

.

Viņš no visas sirds vēlējās būt atpakaļ savā gultā; viņš juta, ka pāris minūšu laikā viņa dzīve ir mainījusies. Viņš vēlējās kaut nekad nebūtu redzējis tās fotogrāfijas. Kaut viņš nekad nebūtu zinājis, ka tādi cilvēki eksistē. Cilvēki, kas spēj paveikt tādus noziegumus. Viņš piepeši sajutās pilnīgi nomākts. Viņu pirmo reizi mūžā pārņēma tādas skumjas. Protams, viņš zināja, ka tādas lietas notiek, un tomēr kāda viņa būtības daļa atteicās tam ticēt. Šis likās pārāk nereāli – nē, tas bija

pārāk

reāli, tā bija asiņaina un brutāla realitāte visā tās godībā. Gabriels dziļi ieelpoja un ļoti centās mierīgi sēdēt.

“Nav konstatētas seksuāla uzbrukuma pazīmes,” Munks turpināja. “Meitenes ir nesen nomazgātas, viņu nagi ir apgriezti un iztīrīti, mati saķemmēti. Abām meitenēm ap kaklu bija Norvēģijas aviolīnijas zīmīte. “Es ceļoju viena.” Abām uz muguras bija skolas somas. Abas nogalinātas, pārdozējot anestezējošu līdzekli. Nav nekādu šaubu, ka mums ir darīšana ar vienu un to pašu slepkavu un ka abas nolaupīšanas un slepkavības bija rūpīgi izplānotas. Paulīni atrada vīrietis vārdā Valters Henriksens – ir iepriekš tiesāts, bet nekas tāds, pirms pāris gadiem divas reizes pieķerts braucam reibumā – taču mums nav iemesla domāt, ka viņš varētu būt iesaistīts. Johannu atrada divi brāļi, Tobiass un Torbens Iverseni, vecākajam trīspadsmit un jaunākajam septiņi gadi. Puišu patēvs Mikaels Franks ir iepriekš nonācis policijas redzeslokā. Notiesāts uz sešiem mēnešiem par nelieliem pārkāpumiem, taču arī šeit nav iemesla domāt, ka kāds no viņiem būtu iesaistīts. Nozieguma vietas tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju aptaujāšana nav devusi rezultātus, tomēr, kā jums jau zināms, ir pamanīta automašīna, kas vēlāk varētu mums būt aktuāla, balta

Citroen

markas automašīna, ražošanas gads nav zināms.”

Munks atkal klikšķināja tastatūras taustiņus, un parādījās laikrakstos publicētās fotogrāfijas. Munks iedzēra malku no minerālūdens

Farris

pudeles un turpināja.

“Kleitas ir leļļu apģērba kopijas, kas īpaši izgatavotas meiteņu izmēriem. Ja slepkava tās izgatavoja pats, tad tās mums droši vien nesniegs nekādu noderīgu informāciju, tomēr ir varbūtība, ka viņš vai viņa izmantoja kādu trešo cilvēku, kas nezināja, kādam mērķim drēbes tiks izgatavotas. Tāpēc esam vērsušies pie laikrakstiem, cerībā, ka kāds drēbes atpazīs. Pagaidām vēl nav nekādu ziņu, Anete, vai ne?”

Munks pagriezās pret blondo sievieti.

“Nekādu,” Anete atbildēja. “Bet vēl ir pāragri ko teikt.”

“Jā, protams,” Munks piekrītoši pamāja ar galvu. “Tiem, kas nezina, Anete ir saikne starp mums un Policijas pārvaldi Grenlannē. Visa saziņa iet caur viņu; mēs negribam nekādu informācijas noplūdi mūsu galā. Tāpēc jau arī mēs šeit slēpjamies, vai ne, Kim?”

“Es biju domājis, ka tas ir tāpēc, lai tu varētu smēķēt uz terases, vai es esmu kļūdījies?”

No mazās cilvēku grupiņas atskanēja apslāpēti smiekli.

“Paldies, Kim. Uzmanies, ka nedabū ar durvīm, kad iesi ārā. Taču, runājot nopietni, es nevaru vien pienācīgi uzsvērt, cik tas ir svarīgi: mēs ne ar vienu nerunājam. Ne ar presi. Ne ar saviem kolēģiem Grenlannē. Ne ar ģimeni, draugiem, sievām, draudzenēm, dzīvokļu biedriem, mīļākajiem vai, Kim, tavā gadījumā, tavu suni.”

Atkal šur tur kāds iesmējās. Gabriels Merks paskatījās visapkārt, viņš nespēja saprast, kā cilvēkiem varēja ienākt prātā smieties šādos apstākļos, taču tad viņš apjauta, ka tas bija viss, ko viņi varēja darīt. Emocionāli distancēties. Viņiem vajadzēja distancēt sevi no notikušā. Ja viņi to nedarītu, tad nespētu loģiski domāt un darīt savu darbu.

Nedod jūtām vaļu. Neļauj sev emocionāli iesaistīties notikušajā.

Viņš dziļi ieelpoja un mēģināja smieties līdzi, taču nespēja izdvest nevienu skaņu.

“Mums zināmā informācija,” Munks turpināja, “paliek pie mums. Mums tiks sniegta visa nepieciešamā palīdzība. Vajag tikai Anetei palūgt. Ja kaut kas ir vajadzīgs, runājiet ar Aneti. Mums ir piešķirti neierobežoti resursi.”

“Ko tas nozīmē “neierobežoti?”” Kims jautāja.

“Ka nav nekādu ierobežojumu,” Munks noteica. “Virsstundas, transports, tehnoloģijas, cilvēkresursi – šī izmeklēšana nav tikai mūsu un Grenlannes prioritāte, šī lieta attiecas uz visu valsti. Pavēles nāk no paša augstākā līmeņa, un es ar to nedomāju Mikelsonu.”

“Tieslietu ministrs?” jautāja viens no vīriešiem, par kura vārdu Gabriels nebija drošs, ka bija to pareizi sadzirdējis.

Viņam bija skūta galva, un viņš izskatījās pēc noziedznieka.

Filmās viņš varētu spēlēt slikto puisi.

“Jā, un vēl citi,” Munks pamāja.

“Premjerministrs?” vīrietis turpināja.

“Jā, premjerministra birojs ir informēts,” Munks sacīja.

“Vai tik šogad nav vēlēšanu gads?” vīrs ar skūto galvu atplauka platā smaidā.

“Karij, katru gadu ir vēlēšanu gads.” Kims pasmaidīja.

Karijs. Tad tā viņu sauca. Gabriels bija domājis, ka viņš ir Kari. “Man ir nospļauties, ko jūs abi domājat par premjerministru,” Munks turpināja jau skarbākā tonī. “Tās divas meitenes varēja būt mūsu meitas, un mēs neesam vienīgie, kas tā jūtas – visa valsts tā jūtas, paskatieties internetā, paskatieties ziņās. Visa valsts sēro, mēs visi esam šokā. Mēs izmeklējam šo lietu ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu taisnīgumu meiteņu ģimenēm. Šī ir ārkārtas situācija, cilvēki baidās par savu bērnu dzīvībām, tāpēc man ir pilnīgi vienalga, kāda, Kari