Vienas dzīves ir par maz…

TAUREŅA DEJA MIGLĀ

Kāpēc – deja… deja miglā… Kāpēc – taureņa…

Šo savas dzīves posmu tā nosaucu tādēļ, ka es to, patiesi, nodejoju! Kā taurenis, nedomājot ne par ko, nedomājot par rītdienu…

Kāpēc miglā? Tāpēc, ka viss, ko darīju, tas nebija apzināti, gāju tur, kur ceļi aizveda… kā apstākļi sagadījās… Tie bija tikai kādi trīs gadi – no sešpadsmit līdz astoņpadsmit…… Lai cik trūcīgs, lai cik – nosmiets, pareizs un nepareizs, bija šis manas dzīves sākums, tas bija tāds – brīvībā tikuša zvērēna ceļš – kurš nesaprata – kā dzīvot, kur iet, kā iet un kāpēc, vispār, kaut kur iet….

Viņa dejoja, kā taurenis no zieda uz ziedu – nedomājot, kur trakie un nejaušie dzīves virpuļi viņu aizpūtīs. Ja taurenim, tomēr, bija ieprogrammēts savs izdzīvošanas cikls, tad man, liekas, nebija ieprogrammēts nekas. Nejauši notikumi, nejaušas sagadīšanās bija tie – kas noteica manu turpmāko likteni. To atceroties, pat baigi kļūst! Varēja, taču gadīties visādi. Apkārt nebija tikai labi cilvēki. Visapkārt bija slideni ceļi….viegli varēja paslīdēt kāja… Bet tā kāja, tomēr, vienmēr prata kaut kā noturēties. Liekas, ka vienmēr esmu ticējusi – uz pleca sēž Mans Sargeņģelis!

SĀKU AR FABRIKU

Biju palikusi bez ģimenes, bez iztikas līdzekļiem, vajadzēja sākt domāt, ko darīt.

Vienkārši tāpat darbu dabūt nebija iespējams. Ko gan varēja darīt pusaudze bez profesijas. Uzzināju, ka pastāvēja pusaudžu darbā iekārtošanas iestāde. Devos turp. Vienaldzīga, nogurusi sieviete aizpildīja formalitātes, mani norīkoja darbā, kurš bija vistuvāk dzīvesvietai. Nejautājot – gribu vai negribu.

Tā bija zvejas tīklu aušanas fabrika. Darbs bija smags. Vajadzēja pienest audējām metāla kastes ar metāla spolēm, kurās bija iespolēti, gan rupjāki, gan tievāki, striķi tīkliem. Labi, vismaz, ka strādāt drīkstēja tikai četras stundas. Tas bija par smagu sīkajam, nenorūdītajam meitenes ķermenim un to, ka viņa bija traumējusi mugurkaulu, to uzzināju tikai tad, kad jau studēja Mākslas Akadēmijā un, muguras dēļ, tika atbrīvota no fizkultūras.

Nekādu pusdienu, nekādas ēst gatavošanas, nekā tāda, kam vajadzēja būt ģimenē, protams, man nebija. Bet, kaut ko, taču, es ēdu, kaut ko ģērbu mugurā, maksāju par dzīvokli… Pat nespēju atcerēties, kā ar to visu tiku galā. Toties atceros savu pirmo lielo pirkumu! Tā bija šujmašīna. Tas bija darba rīks, ar kuru cieši tika saistīti tik daudzi manas turpmākās dzīves gadi. Tā bija izeja no bezizejas, kad veikalos nopirkt nevarēja pat viselementārākās lietas.

Soli pa solim apguvu šūšanas iemaņas. Pirmie apģērbi, noteikti, bija šausmīgi, par to esmu pārliecināta! Nebija, taču, nekā veikalos! Nebija audumu. Nevarēja dabūt tērpu piegrieznes. Visu vajadzēja „ izsūkāt no pirksta” – tas ir, izdomāt un uztaisīt ne no kā. Bet, tik ļoti gribējās ko skaistu! Tā, kā grāmatās. Tā, kā citām meitenēm! Un patika zēni! Un es patiku viņiem! Un – iešana uz ballītēm! Kur nu bez tām! … Šo manu, it kā, bezrūpīgo, strādnieku meitenes dzīvi, kā ass pavediens pārtrauca kāds notikums.

DĪVAINA SAGADĪŠANĀS

Gluži nejauši (bet vai nejauši),satiku kādu savu attālu radinieku, kurš uzaicināja mani uz sarunu. No tā visa atceros tikai vienu: jāmācās! Ja gribi ko sasniegt – mācies! Ja negribi mātes likteni – mācies!

Kā viņš spēja manā tukšajā galviņā to ievietot – nezinu, bet rudenī sāku mācīties Rīgas 23. vakarskolā. Nomainīju pāris darba vietas, meklējot ne tik smagu un labāk atalgotu darbu.

Bail pat iedomāties, kā būtu izvērsusies mana dzīve, ja nebūtu šā atgadījuma. Tas jau bija nedaudz augstāks pakāpiens dzīvē. Jauni draugi, savādākas aizraušanās. Bet ballītes turpinājās joprojām. Nu jau biju gājusi slavenās Veltas Kalniņas deju kursos. Klubiņos, tad tos sauca par Kultūras namiem, kurus apmeklēju, daudzi viens otru pazinām. Biju pazīstama ar Pitu Andresonu, tie bija viņa pirmie izgājieni publikas priekšā, ballītēs Draudzības namā. Biju laba dejotāja un sevišķs prieks bija, kad mani uzaicināja pašu pirmo, uz pirmo valsi, pilnīgi tukšā zālē. Tad – kā taureņi lidojām ar partneri, lidojām, lidojām….kamēr telpu piepildīja citi pāri – tad mīcīties vairs nebija interesanti.

Mācības vakarskolā notika četras reizes nedēļā, bet sestdienās un svētdienās paspēju vēl aizskriet uz ballītēm. Nesaprotu, kā es to dabūju gatavu! Dienā – darbs, vakarā – mācības….

Kā pa miglu kūlos dzīvītē uz priekšu, kā pa miglu…. Sāku iepazīt svētkus. Sāku vērot cilvēkus un to, kā tie dzīvo. Izrādījās, ka pastāv citādas ģimenes, savādākas attiecības…. Klases biedri sastāvēja no raibu raibās sabiedrības, tas ir – no dažādiem sabiedrības slāņiem. Bija ļoti situēti un mazāk situēti jaunieši. Un tādi kā es – nekas un ne no kurienes. Plika, kā baznīcas žurka, par tādiem smējās ļaudis. Bet visi bijām kopā, barā un, vismaz es, šīs atšķirības neredzēju. Es neredzēju.

Tika rīkotas dzimšanas dienu ballītes draugu mājās, bagātākie tās rīkoja restorānā. Vienu tādu atceros labi – tas bija mans pirmais šādas iestādes apmeklējums mūžā. Tā bija Zigmunda dzimšanas diena. Restorāns. Puskrēsla. Mistisks apgaismojums. Visi tādi svinīgi. Klusi šķind trauki. Blakus sēdētājs negaidot man jautāja: -Dzintra, kāpēc tu neēd? Dīvaini, pati to nebiju pamanījusi. Es skatījos. Vēroju. Es nemācēju rīkoties ar galda instrumentiem! Es nezināju, ko ar tiem darīt! Es nezināju, kā pareizi jāēd! Tā nebija mājas ballīte, kur neviens neskatījās – ko un kā tu dari. Šo, tik elementāro, dzīves prasību, man nekad, neviens netika mācījis. Jutos šokēta un neveikli. Plus vēl – smīniņi un izsmējīgi skatieni, kur nu bez tā.

Dzīvīte turpināja pasniegt man savas bezmaksas mācību stundas. Bet, vai bezmaksas!?

Joprojām pati šuvu savas kleitiņas. Domāju, ka tās izskatījās visai skumji. Taču, kā nu bija, tā dzīvoju. Ja izdarīju ko nepareizi, ja biju kur kļūdījusies, tad nu – neuztraucies meitenīt, cilvēki izmācīs! Ļoti daudzi – ar labestību un patiesu vēlmi palīdzēt, paskaidrot. Tik pat daudzi – ar izsmieklu. Prasts, neaudzināts skuķis!

DARBA DZĪVE UN DRAUGI

Tāpat, kā bērnībā, kad linu mārkos no sarkanā māla veidoju pīlītes, tā tagad Rīgā, nokļuvu darba vietā, kur taisīja lelles. Gluži neticami! Tā, it kā kāds būtu paredzējis manu nākamo profesiju, par kuru man pašai nebija pat nojausmas.

Lelles! Aizvien vēl tās mīlēju un mīlu joprojām. Tās bija leļļu sagataves. Viss nāca no ceha, kur tās štancēja no zāģu skaidām pa daļām —galviņas, rociņas, kājiņas… Tikai paša lelles ķermenīša nebija. Ķermenis bija auduma maisiņš, kuram vēlāk piestiprināja visu pārējo. Man, ar speciālu masu, nācās apveidot līmējuma vietas. Nākamajā darbnīcā krāsoja sejiņas, nu – gluži kā Maiga bērnībā tās krāsoja olu čaumalu lellēm! Tad pielīmēja sintētiskās zelta bizes. Beigās – ietērpa tautu meitas tērpā. Vesela rokdarbnieču armija izšuva lellēm brunčus un blūzes ar tautiskajiem rakstiem un taisīja kronīšus. Tad redzi nu, kā tu biji radusies, manas bērnības sapņu lelle Smaida!

Kāda sagadīšanās! Dzīvītei bija labpaticies mani novest pie taviem pirmsākumiem, manu lellīt!

Tieši šī darba vieta iezīmēja vislielāko un kardinālāko pagriezienu manā dzīvē. Šeit sāka veidoties mana pirmā draugu kompānija. Manējie. Tie, ar kuriem turpinājās attiecības ilgus gadus, ar dažiem – visu mūžu. Viss sākās ar darba biedreni Elgu. Tā bija draudzīga, ļoti sirsnīga meitene. Tieši viņa ieveda mani savā un savu draugu ģimenēs. Ballītes palika otrajā plānā, līdz izzuda pavisam. Te sākās cita veida saiešanās. Dažādi gājieni, braukšanas vienam pie otra un… tagad sacītu: tusiņi. Tad teica vienkāršāk – dropītes. Tas nozīmēja – draugu sanākšana ar iedzeršanu.

Dīvaina kompānija mēs bijām salasījušies! Puse “mākslinieki”. Tie bija tie, kuri mācījās Lietišķās mākslas skolā. Te bija Artūrs Krauze, Aivars Jansons, Juris Cabulis….Vēlāk arī Reinis Kurzemnieks un Uldis Meņģelis. Un vēl vēlāk Beatrise Dunska un Inta Tiltiņa. Jā, tā pati Inta, mana klasesbiedrene – pasaku princese. Tikai – viņa nebija mūsu barā, viņa bija Beātes draudzene un, kā parasti, turējās savrup. Otra puse —pavāri, oficianti – tie, kuri saistīti ar sabiedrisko ēdināšanu. Mēs, pēckara mūžam izsalkušie bērni, kuriem sapnis bija pieēst pilnu vēderu. Tādēļ daudzi arī izvēlējās profesiju – tuvāk galdam.

Tā, parasti pēcpusdienās, sapulcējāmies kāda drauga darba vietā. Visjaukākais bija vecais Piena restorāns Rīgas centrā. Unikāla, koka celtne – vēl joprojām atceros tā tumšo interjēru un gaisotni, tieši tādu, kādu vēlāk redzēju filmās. Ar laiku to nojauca. Iznīcināja, kā iznīcināja manā zemē daudz ko. Tā vietā tagad slejas stikla un betona monstrs, viesnīca Latvija.

Interesanti, kāda izskatītos Parīze, ja tajā nojauktu visas vēsturiskās, šķietami nemodernās, ēkas!? „ Pienūzī”, tā mēs šo vietu saucām, strādāja Ervīns Valduss un Valdis Balulis. Zēni pasita padusē kādu pudeli ar sauso vīnu, kaut ko no ēdamā – un mēs devāmies kārtējā flederēšanā pa pasauli vai pie kāda uz mājām.

Tās bija nebeidzamas runas par visu un neko. Par viskautko. Bieži vien, kur priecājāmies, tur arī nakšņojām. Viena būtiska piebilde: Vai tas bija tā – tikai mūsējā kompānijā, vai – tajā tālajā laikā tā bija norma – to nezinu vēl joprojām. Bet – lai kur un kā nakšņojām, sakrituši krustām – šķērsām, mūsu puiši nekad neaiztika, pat nemēģināja tuvoties mūsu meitenēm. Tādu vārdiņu „ sekss” mēs nepazinām. Tagad, atskatoties, esmu pārliecināta, gan jau tas “sekss” pastāvēja, laikam…bet kaut kur ārpusē, ne mūsu loka iekšpusē. Mūsu zēni vienmēr mūs sargāja.

stūra māja

Šajā laikā pirmo reizi mūžā sastapos ar jēdzienu “stūra māja”, uz kurieni, ar pavēsti, tiku uzaicināta. Biju pārsteigta, nesaprašanā. Zināju, ka tā ir „ čekas” māja, lai gan šis vārds man neko neizteica. Bija dzirdētas baismu lietas, bet neko konkrētāk nezināju. Visā sabiedrībā valdīja tāds dīvains klusums. Ja kas tika runāts, tad čukstus. Es to vēl nesapratu.

Ieveda mani stiklotā priekšnamā un nevarēja saprast— kur ir ieeja, kur izeja….. Tad viens formastērps mani pastūma uz priekšu, veda pa gaiteņiem, kuri likās nekad nebeigsies, līdz ieveda kabinetā. Aiz galda sēdēja cits formastērps. Tumšs. Neviena loga. Uz galda tikai galda lampiņā.

Sāka uzdot dažādus jautājumus, uz kuriem visai bravūrīgi atbildēju, kā mežonīgs zirgs, kurš nepazīst ne grožu, ne iemauktu. Ne baiļu. Sāka jautāt par Elgu. Vai mēs esot draudzenes? Jā! Kā mēs pavadām brīvo laiku? Vai Elgai ir draugi ārzemnieki? Nē! Vai viņa kādu ved uz mājam un ar ko satiekas? Nē! Nē! Nezinu! No kurienes man tā drosme bija radusies, bet apjautu to vien, ka jāaizstāv!

Šī tendence – aizstāvēt, man ir pastāvējusi visu mūžu. Pastāv joprojām. Aizstāvēt visu un visus, un… lētticība. Nezinu, nevaru iedomāties, kādi gēni manī to ierakstījuši. Daudz vēlāk Elga pateica, ka es esot viņu izglābusi. Kā tā? Sapratu vēlāk.

Izrādās, viņa bija „ senākās profesijas” pārstāve. “Strādāja” ar ārzemniekiem Vecrīgas restorānos. Stāstīja, ka tika pieķerta, padomju sistēmas tikumības rīkotajā, reidā – kailai tupot uz viesnīcas balkona… Padomju laikā tas bija valsts mēroga noziegums! Padomju ļaudis, taču, dzīvoja laimīgākajā zemē pasaulē – kur visi ceļi bija atvērti. Varas atļautie ceļi. Tikumībai bija jābūt visaugstākajā līmenī!

Uz varas prostitūciju tas neattiecās, tas tautai nebija jāzina. To es saku tagad. Ne tad. Šis notikums nekādā veidā neietekmēja mūsu draudzību. Tik labestīgu būtni, kā Elgu, biju sastapusi pirmo reizi. Visu, ko vēlāk viņa stāstīja, par saviem piedzīvojumiem, es klausījos ar atvērtu muti, kā grāmatu lasot vai kino, ne kā īstenību. Salīdzināju ar sevi – vai es tā gribētu, vai varētu… Iekšēji, kaut kāds cenzors sacīja – nē.

Elga piestrādāja arī par modeli māksliniekiem. Viņa bija tā, kas ieveda mani tik ļoti citādajā pasaulē, pie tik ļoti savādākiem cilvēkiem, ka tas mani… nezinu, vai te vietā vārds – pārsteidza… saviļņoja… satrieca? Šīs tikšanās parādīja, ka pastāv kaut kāda paralēla pasaule – tik milzīgi tālu stāvoša no manas iepriekšējās dzīves, ka aptvert to nespēju. Iepazinos ar gleznotājiem Jāni Alsbergu un viņa draugu Jāni Pauļuku, ar gleznotāju Leo Kokli. Es biju sīks, bet ne kārns meitēns. Plastisks, kā sacīja Pauļuks. Mani aicināja pozēt. Ne par ko! Man bija kauns. Nevarēju iedomāties, ka varētu atsegt sevi kādam vīrietim.

Ieviņi

Alsbergs Jānis dzīvoja kopā ar Ieviņu ģimeni. Ieviņš Andris un viņa sieva Ilona arī bija mūsu kompānijā, tikai neskraidīja ar mums pa pasauli, bija precēti un audzināja meitiņu Ivetu. Andra mamma arī bija bijusi modelis Akadēmijā. Gaisotne šajā mājā bija bohēmas pilna. Tas gan nebija pieņemams Ilonas mātei – kārtīgai un tikumīgai pilsonei. Atkal man tika pievērsti naidīgi skatieni, bet Helēna, Andra mamma, vienmēr aizstāvēja mani. Te mēs bieži viesojāmies, jo arī Reinis Kurzemnieks – Andra brālēns, bija mūsējais.

Šai ģimenei, šai mājai, būšu pateicīga par to, ka parādīja man ģimenes modeli no iekšpuses, ka neatstūma. Aizejot no viņu mājām, jutos kā bezpajumtes suns, kam ceļinieks noglāstīja galvu, iedeva maizes garozu, tad ļāva, lai iet. Reizēm salīdzināju, domāju un raudāju. Ieviņu mājā vēroju, kā ģimenes kopā svin svētkus, kas tas ir – kopīgas pusdienas. Te es mācījos uzvedību un galda kultūru. Protams, stundas man neviens nepasniedza Ar savu piemēru viņi to darīja. Pareizāk sakot, neko nedarīja, tikai es biju laba skolniece tavā skolā, Dzīve.

Es mācījos no visa un visiem. Bet, joprojām paliku tā pati lētticīgā, naivā meitene.

citādā dzīve

Pamazām, šī citādā dzīve ienāca arī manā dzīvē. Es vairs negribēju dzīvot tā, kā dzīvoja mana māte. Vakarskola tika pabeigta. Izlaidumā man mugurā bija pirmā pasūtītā kleita. Tā nebija no spoža atlasa, vai gaisīga neilona, tā bija smilšu krāsas, plāna auduma linu kleitiņa ar smalki, smalki gofrētu svārku daļu. Tajā es jutos ļoti labi, nejutos sliktāk par citām meitenēm un arī nepieciešamību pēc princešu kleitām vairs neizjutu. Kājās – baltas elegantas kurpītes, dabūtas caur pazīšanos. Redz kā! Nu jau bija arī manā dzīvē ienākusi obligātā padomju laiku piedeva – pazīšanās.

Tukšajos veikalos visas labās preces atradās zem letes, dabūt tās varēja tikai, ja bija personīgs kontakts ar pārdevēju. Bet arī te, mazs ērkšķis iedūrās sirdī. Visus apsveikt bija ieradušies radi, vecāki, bet man – kopīgajā izlaiduma bildē, rokā tikai audzinātājas Mihelsones pasniegtā neļķe. Viņa arī bija viens no gaišajiem cilvēkiem manā dzīvē – audzinātāja Mihelsone. Viņa mani vadīja visu vidusskolas laiku, neatlaidās, neatlaida no manis savas stingrās rokas un lika mācīties, mācīties, mācīties… Meklēja mani rokā, kad ilgāku laiku nebiju apmeklējusi mācības, palika pēc stundām un palīdzēja apgūt viņas briesmīgo mācību priekšmetu – fiziku. Paldies Tev, skolotāja Mihelsone, lai arī kur tu tagad nebūtu…

Lūk, šajā vietā gribu iespraust tekstu, no daudzus gadus vēlāk tapuša mana raksta Antas Bergmanes grāmatai “Karoga stāsti”.

LIDO DOMAS…

Ievada vietā.

Vai esi kādreiz bijis vasaras vakarā ūdens malā, kur laiski ceļas migla… vāliem vien… vāliem vien….

Tā apņem tevi no visām pusēm kā mīlestība, apsedz / ieskauj / apskauj… un tu sāc domāt savas tālās domas….

Tā es mēģinu sasaistīt savu saplosīto atmiņu skrandiņas, sasiet vienā dzīpariņā, satīt vienā kamoliņā….

Pa laikam, šis dzīpariņš tik plāns, liekas – tūlīt satrūks… bet laipnā migla paveras un krāsainais, piedodiet – bieži ne tik krāsainais, atmiņu pavediens šķetinās tālāk….

Tad, uzplaiksnī dzirksts! Apdedzina prātu! Saraujos, it kā pirksti būtu skāruši uguni… rokas svilst un dvēsele deg….

Reinis, Uldis un vēl viens Uldis, Andris un Ilona, Elga, Aivars, Ervīns, Dzintra… mūsu bariņš, mūsu nešķiramais bariņš… mūsu visu kopīgā jaunība….

Pēckara paaudzes saplosītās dzīves…. Vai mēs to apzinājāmies? Vai šī apziņa nāca tikai ar laiku? Nezinu. Bet nojautu pilna bija visa pasaule. Gaiss, ko elpojām bija pilns ar šīm nojautām – kaut kas nav labi. Tas, par ko nedrīkstēja ne tikai runāt – domāt nedrīkstēja. Bet mēs, kā sīki mazi žagariņi, kurus dzīvīte sametusi vienā kaudzītē – te un šajā vietā – mēs gruzdējām… nenojaušot, ka varam aizdegties….

Arhīvā

Paņēmu rokās trīs milzu sējumus, trīs milzum biezas, nodzeltējušas grāmatas un divas plānas – „ Уголовное лело Nr. 45010”. Te nu mēs esam, ieslodzīti “čekas” grāmatās uz mūžīgiem laikiem. Trīs, pavisam jauniņo, cilvēku izpostītās dzīves un mēs – pārējie, kā liecinieki / līdzzinātāji / līdzdalībnieki….

Ilgi nespēju saņemties atvērt nobružātos vākus… lēnām atveru… roka slīd pāri lapām ar dažādajiem rokrakstiem izsaucot atmiņā vienu seju pēc otras, balsis, smaidus… Drebošie pirksti pieskaras burtiem, bet liekas, ka noglāsta sejas, no kurām daudzu vairs nav. Asaras piepilda acis un nevar tās saprast, ko darīt tālāk – sastingt turpat uz vietas, vai sākt tecēt nodevīgā straumītē…..

Reinis Kurzemnieks, Elga Jumtiņa, Uldis Mucenieks – apsūdzēti valsts noziegumos… Apsūdzēti par sevišķi bīstamu tā laika noziegumu – valsts nodevību, par pretpadomju darbību ( nepierādītu skrejlapiņu izgatavošanu un izplatīšanu), buržuāziskās Latvijas karoga izgatavošanu ( Elga Jumtiņa, Uldis Mucenieks) un izkāršanu – Uldis Mucenieks, Reinis Kurzemnieks, Andris Ieviņš, Elga Jumtiņa. Nolūks – iznīcināt padomju varu Latvijā. Ak! Cik gan vareni jūs bijāt, ja jau no jums baidījās tāda mašinērija, kura bija iznīcinājusi miljoniem dzīvību – padomju vara! Iznīcināt saknē katru asnu, katru dzīvību, kura nebija sarkanā krāsā.

Buržuāziskās Latvijas karogi izkārti trigonometriskajā tornī Mežaparkā 1961.gadā, naktī no 6. uz 7. oktobri un 1962.gadā, naktī no 30. uz 31. maiju. Reinis Kurzemnieks un Elga Jumtiņa izkāra karogu kinoteātrī “Daile”, filmas „ Melnas kaijas” rādīšanas beigās, kinoteātra balkonā -1962.gada 8. novembrī. Karogus izgatavoja Elga Jumtiņa.

Kā viss sākās

Kā tas viss sākās… kā savijās mūsu dzīves…..

Ar Elgu iepazinos strādājot Rīgas Rotaļlietu fabrikā. Viņa mani ieveda tādā kā Čaka vidē ar Čaka apdziedāto ielu un viņa apdziedātajām attiecībām – smeldzīgām, tīrām, draudzīgām….

Mēs nezinājām, ka pastāvēja paralēlās pasaules. Mēs gan to nojautām, bet mums gar tām nebija nekādas daļas… Tāpat kā viņiem nebija nekādas daļas gar mums, kamēr mēs netraucējām.

Pēckara paaudzes bērni, kurus audzināja iela. Gandrīz nevienam nebija pilnas ģimenes, gandrīz visiem – tikai, ar nepadarāmajiem darbiem un trūkumu cīnošās, mātes.

Tikai Reinim bija pilna ģimene. Tēvs, māte, divas māsas – Irēna un Lolita. Reiņa vecāku klātbūtnē varēja sildīties kā saulītē. Liekas, tā bija pirmā īstā ģimene, kuru es sastapu savā, mazā pilsētas klaidoņa, dzīvē.

Reiņa Kurzemnieka dzīvoklis Kalupes ielā un viņa brālēna, Andra Ieviņa mājas Čiekurkalnā, bija tādas kā pamata tikšanās vietas mūsu kompānijai. Reinis dzīvoja viens, turp mēs gājām skatīties daiļslidošanas sacensības, kuras beidzās ap trijiem naktī. Iedzērām pa malkam “skābulīša” un uzkodām Reiņa tēva sagādāto sieru, kurš bija sagriezts mazos kubiņos. Kā jau “mākslinieki”, vai – topošie mākslinieki, paši par sevi tā pasmējāmies. Mēs, taču, mācījāmies mākslas skoliņā. Sieru mīlu vēl aizvien un tāpat griežu kubiņos. Reiņa tēvs Sava bija izcils siera meistars, taču, pameta darbu. Viņš sacīja, ka nespēj izturēt jaunās tehnoloģijas, kuras ieviesa, lai pabarotu milzu pusbadā esošo tautu un siera kvalitāte strauji kritās. Sirmā siera meistara sirds to nespēja izturēt.

Andra mājās, parasti, pulcējāmies lielākās jubilejās. Andra mamma bija sabiedrības cilvēks, viņas civilvīrs – gleznotājs Jānis Alsbergs arī. Te valdīja, laikam jau, tiem laikiem neparasta brīvdomibas atmosfēra, kuru, pamazām, elpot sāku arī es.

Alsbergs, mans pirmais skolotājs, kurš gatavoja iestājeksāmeniem Lietišķās mākslas skoliņā.

modos. pamazām

Vai mēs sapņojām?

Protams, kā nu bez tā! Bet, cik lieli/mazi bija šie sapnīši? Vai – augām mēs un tie auga līdzi? Par ko varēja sapņot krātiņa nebrīvē piedzimis un uzaudzis zvēriņš? Vai viņš zināja, kas tas ir – brīvība!? Iespējams, nojauta, ka kaut kas nav tā īsti, kā vajadzētu būt… Tāpat arī mēs. Ģeogrāfijas stundās mūs mācīja, ka ir citas zemes un tautas, bet vēstures stundās apgalvoja, ka tur dzīvo ļaunie, kuri apspiež tautu… Netika atstātas, pat mazākās, cerības redzēt ko vairāk par savu sprostu.

Taču tie, kuri zināja vairāk, kuru mājas bija redzējušas labākus laikus, tie zināja vairāk patiesības un tur gruzdēja… Liekas, kaut kas netverams lidoja gaisā – no domām? No pus-balsīm? No pus-vārdiem?

Tikai 1991. gadā manās rokās nonāca Solžeņicina „ Gulaga arhipelāgs” un tikai šajā gadā no manām smadzenēm nokrita tā plēve, tā migla, kura bija slēpusi patiesību. Bet, tajos tālajos laikos? Kur tas, no mazas, jaukas pilsētiņas Siguldas, uz Rīgu pārbraukušais provinciālais skuķēns, varēja ko apjaust? Apjaust tā, lai klasē, skolas burtnīcā, uzzīmētu Latvijas kartes kontūru uz kuras tautu meita ar kronīti galvā un slotu rokā – slaucīja no Latvijas āra krievus.