Mīlulis

PIRMĀ DAĻA

I

Kad kasiere bija viņam izdevusi atlikumu no simt sū monētas, Žoržs Diruā devās ārā no restorāna.

Jau no dabas staltais bijušais apakšvirsnieks braši izslēja augumu, ar ierastu kustību kareivīgi uzsmailēja ūsas un strauji pārlaida pār vēlīnajiem pusdienotājiem glīta vīrišķa skatienu, kas ir zibenīgs un visu aptverošs kā vanaga skatiens.

Sievietes nolūkojās uz viņu, trīs strādnieku meičas, nenosakāma vecuma mūzikas skolotāja ar nevērīgi sasukātiem matiem zem vienmēr apputējušās cepures un vienmēr greizi sagriezušos kleitu mugurā un divas sīkpilsones, kuras bija kopā ar vīriem, – visas lētās ēdnīcas pastāvīgās apmeklētājas.

Iznācis uz ielas, viņš brīdi palika stāvot un apsvēra, ko nu darīt. Bija 28. jūnijs, un kabatā atlikuši tieši trīs franki četrdesmit līdz mēneša beigām. Tas nozīmēja: divas pusdienas bez brokastīm vai divas brokastis bez pusdienām – pēc izvēles. Rīta maltītes maksāja divdesmit divus sū, turpretī pusdienas trīsdesmit, un viņš nodomāja, ka, apmierinoties ar brokastīm, atliktu viens franks divdesmit, kas savukārt nozīmēja divas porcijas desiņu ar maizi un divus kausus alus, ko varētu izdzert uz bulvāra. Šī izšķērdība bija viņa lielākā nakts izprieca; viņš sāka iet lejup pa Notrdamdeloretes ielu. Diruā soļoja tāpat kā tanīs laikos, kad bija valkājis huzāru uniformu, krūtis izriezis, kājas mazliet ieplezdams, it kā nupat būtu nokāpis no zirga; viņš rupji lauzās uz priekšu pa ļaužu pārpildīto ietvi, ar plecu aizķerdams un grūstīdams pretimnācējus, lai nebūtu jānovirzās no sava ceļa. Diezgan apdilušo cilindru viņš bija pašķiebis uz vienas auss un iedams dūšīgi piecirta ar papēžiem. Viņš izskatījās kā civilistu vidū iejucis, bezbailīgs karavīrs, kas nemitīgi izaicina kādu: garāmgājējus, namus, it visu pilsētu.

Kaut gan jaunajam vīrietim mugurā bija uzvalks par sešdesmit frankiem, tomēr viņam nenoliedzami piemita zināma, diezgan kliedzoša, pavulgāra elegance. Garš, labi veidotu stāvu, mazliet rūsganiem kastaņkrāsas matiem, kas dabiski cirtojās un galvvidū bija pāršķirti ar celiņu, smailām ūsām, kuras šķita spurojamies virs lūpas, dzidri zilām acīm, kuru vidū melnēja mazs redzoklis, – viņš ļoti atgādināja bulvārromānu varoni dēkaini.

Bija viens no tiem vasaras vakariem, kad Parīzē trūkst gaisa. Pilsēta, sakarsusi kā sutas pirts, likās svīstam smacīgajā naktī. Netīrumu notekas pa granīta mutēm izdvesa nelabu dvaku, un pagrabstāvu virtuves pa zemajiem logiem izplatīja trauku mazgājamo ūdeņu un vecu mērču derdzīgos izgarojumus.

Durvju sargi, izmetušies kreklā, pie vārtiem jāteniski sēdēja uz pītiem krēsliem, kūpināja pīpes, un staigātāji vilkās garām gausā gaitā, galvas atseguši, cepuri rokā turēdami.

Sasniedzis bulvāri, Žoržs Diruā atkal apstājās, svārstīgi pārlikdams, kurp nu doties. Viņš tagad labprāt aizietu līdz Elizejas laukiem, nogrieztos pa Buloņas meža aleju, lai zem kokiem mazliet paelpotu svaigu gaisu, taču viņu tirdīja arī kāda cita vēlēšanās, tieksme pēc mīlas dēkas.

Kāda tā būs? Viņš nezināja, bet gaidīja to jau trīs mēnešus katru dienu, katru vakaru. Gan reizēm, pateicoties savam glītajam izskatam un galantajām manierēm, viņš šur tur bija nočiepis pa mīlas mirklim, taču aizvien cerēja gūt vairāk un kaut ko labāku.

Ar tukšu kabatu un karstām asinīm viņš allaž aizsvilās, saskaroties ar staigulēm, kas uz ielas stūra čukst: “Puisīt, vai nāksi man līdzi?” Bet viņš neuzdrošinājās tām sekot, jo nebija ar ko maksāt. Turklāt viņš gaidīja kaut ko citu, ne tik vulgārus skūpstus.

Tomēr viņš jutās labi vietās, kur pulcējas publiskās sievietes, gan balles zālēs, gan kafejnīcās, gan uz ielas. Viņam patika ar elkoni pieskarties tām, uzrunāt tās uz “tu”, ieelpot šo meiču asās smaržas, būt viņu tuvumā. Viņas taču bija sievietes, prieka sievietes. Diruā viņas nenicināja, kā mēdz instinktīvi nicināt ģimeņu tēvi.

Pagriezies uz Madlenas baznīcas pusi, jaunais vīrietis iekļāvās ļaužu drūzmā, kas, tveices mākta, lēni virzījās uz priekšu.

Lielās, pārpildītās kafejnīcas plūda pāri malām, pat uz ietves bija salikti galdiņi, pie kuriem sēdošos dzērējus apspīdēja spožā, spilgtā skatlogu gaisma. Viņu priekšā uz četrstūrainiem vai apaļiem galdiņiem bija glāzes ar sarkaniem, dzelteniem, zaļiem un brūniem dažādu nokrāsu šķidrumiem, un karafēs mirdzēja caurspīdīgi ledus kristāli, kas atvēsināja dzidro ūdeni.

Diruā bija palēninājis gaitu, kāre pēc kāda dzēriena kaltēja kaklu.

Karstas slāpes, vasaras vakara slāpes neatkāpās noviņa, galvā neatlaidīgi urbās doma par lielo labpatiku, kādu sagādā auksti dzērieni, plūzdami mutē. Bet, ja viņš izdzertu vakarā kaut vai pāris kausu alus, tad – ardievu, rītdienas pieticīgās vakariņas! Un viņš bija pārāk labi iepazinies ar bada mokām mēneša beigās.

Viņš nolēma: “Līdz desmitiem man jāizcieš, un tad es izdzeršu savu kausu amerikāņu kafejnīcā. Piķis un zēvele! Kā man slāpst!” Diruā nopētīja visus šos ļaudis, kas varēja, cik tīk, dzesēt slāpes. Izaicinoši un bezbēdīgi viņš soļoja garām kafejnīcām un pēc apģērba, pēc izskata vērtēja, cik kuram no viesiem varētu būt klāt naudas. Viņu sagrāba dusmas pret šiem mierīgi sēdošajiem cilvēkiem. Izkratot to kabatas, atrastu gan zelta, gan sudraba, gan sū monētas. Caurmērā katram būs savi pāris luidori, kafejnīcā ļaužu bija kāds simts; simtreiz divi luidori ir četri tūkstoši franku! Diruā nomurmināja: “Cūkas!” Turklāt iznesīgi nogorījās. Ja gadītos kādu no šiem cilvēkiem notvert kaut kur uz ielas stūra, labi tumšā vietā, Diruā tam apgrieztu sprandu, nudien, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, kā bija darījis ar laucinieku vistām lielo manevru dienās.

Viņš atcerējās divus Āfrikā pavadītos gadus un kā, dienestā būdams, mazajos apdzīvotajos punktos bija apstrādājis arābus. Nežēlīgs, līksms smīns pazibēja uz lūpām, kad atmiņā atdzīvojās kautiņš, kas trim uledalāna cilts vīriem bija maksājis dzīvību, bet viņam pašam ar dienesta biedriem ienesis divdesmit vistas, divas aitas, zeltu, un turklāt vēl pusgadu viņi par to bija smējušies.

Vainīgie nekad netika atrasti un arī netika sevišķi meklēti, jo arābus pa pusei uzskatīja par karavīru dabisko laupījumu.

Parīzē bija citādi. Te nevarēja kā tālu no civilizācijas laupīt klaji, ar zobenu pie sāniem un revolveri rokā, pavisam brīvi. Diruā sirdī bija dzīvi it visi iekarotā zemē savvaļā palaista apakšvirsnieka instinkti. Ar nožēlu viņš pārdomāja par tuksnesī pavadītajiem pāris gadiem. Tīrais posts, ka nebija tur palicis! Bet viņš bija cerējis uz ko labāku, atgriežoties Francijā. Un tagad!.. Jā, tagad viņš bija uz sēkļa.

Viņš pagrozīja mēli gar smaganām, mazliet paklakšķinādams, it kā gribētu pārliecināties, ka aukslējas ir galīgi sausas.

Laiskais pūlis joprojām lēni slīdēja garām, un Diruā domās nemitīgi atkārtoja: “Gatavie lopi! Visiem šiem stulbeņiem kabatā ir skanošais!” Jautri svilpodams, viņš ar plecu grūstīja garāmgājējus. Aizskartie kungi, īgni kaut ko norūkdami, atskatījās, sievietes iesaucās: “Kāds bezkauņa!”

Pagājis garām Vodeviļu teātrim, Diruā apstājās pretī amerikāņu kafejnīcai un apsvēra, vai nevajadzētu iet iedzert savu kausu, jo slāpes nežēlīgi mocīja viņu. Pirms izšķiršanās viņš paskatījās uz apgaismoto ielas pulksteni. Bija ceturksnis pāri deviņiem. Diruā sevi pazina: tikko pilna glāze alus būs pasniegta, viņš to iztemps. Un ko darīt pēc tam līdz pulksten vienpadsmitiem?

Diruā devās tālāk. “Aiziešu līdz Madlenai,” viņš nolēma, “un tad lēnītēm griezīšos atpakaļ.”

Sasniedzis Operas laukuma stūri, viņš sastapās aci pret aci ar tuklu, pajaunu vīrieti, kura seja likās kaut kur redzēta.

Diruā sāka tam sekot, pūlēdamies atcerēties un pusbalsī atkārtodams: “Velns lai parauj! No kurienes es šo tipu pazīstu?”

Labu brīdi viņš velti lauzīja galvu, bet tad pēkšņi, kā dažkārt mēdz notikt ar atmiņu, šis pats vīrietis viņa iztēlē pavīdēja ne tik resns, mazliet jaunāks, ģērbies huzāru uniformā.

– Ei, Forestjē! – Diruā skaļi uzsauca, dažos soļos panāca gājēju un tam uzsita uz pleca. Gājējs pagriezās atpakaļ, paskatījās uz Diruā un jautāja:

– Ko jūs, kungs, no manis vēlaties?

– Tu mani vairs nepazīsti? – Diruā smiedamies atjautāja.

– Nē.

– Žoržs Diruā no sestā huzāru pulka.

– Sveiks, vecais draugs! Kā tev iet? – sniegdams abas rokas, sacīja Forestjē.

– Ļoti labi. Un tev?

– Ak, diemžēl, ne visai. Iedomājies, man plaušas tagad ir galīgi sačākstējušas. Sešus mēnešus no divpadsmit es klepoju; tas nāk no bronhu katara, ko noķēru Buživalā tai gadā, kad atgriezos Parīzē, pirms četriem gadiem.

– Tā? Bet tu izskaties pavisam vesels.

Paņēmis veco dienesta biedru zem rokas, Forestjē sāka tam klāstīt par savu slimību, izstāstīja, kādi ir ārstu uzskati, kādus padomus tie devuši un cik grūti esot viņa stāvoklī sekot šiem padomiem. Viņam ieteicot ziemu pavadīt dienvidos, bet vai tad viņš to varot? Esot apprecējies, labi situēts, strādājot žurnālistikā.

– Es vadu politikas nodaļu “Franču Dzīvē”. “Salūtam” rakstu par senātu un laiku pa laikam “Planētai” literārus apskatus. Tā esmu izlauzis sev ceļu.

Diruā skatījās uz viņu un brīnījās. Forestjē bija pārvērties, ļoti nobriedis. Viņam tagad bija nodrošināta, pašapzinīga cilvēka stāja, izturēšanās un uzvalks un vienmēr labi paēduša cilvēka vēders. Agrāk viņš bija bijis tievs, slaids un lunkans karstgalvis un brēkulis, vienmēr gatavs uz visādiem tračiem. Parīze trijos gados bija viņu padarījusi par citu cilvēku, resnu un nopietnu, pat jau ar dažiem sirmiem matiem deniņos, kaut gan viņam nebija vairāk par divdesmit septiņiem gadiem.

– Uz kurieni tu ej? – Forestjē jautāja.

– Nekur, tāpat vien pastaigājos pirms došanās mājās, – atbildēja Diruā.

– Vai negribi atnākt man līdzi uz “Franču Dzīvi”? Man jāizlasa korektūras, un pēc tam mēs varētu kopā aiziet iedzert pa glāzei alus.

– Labprāt.

Abi sāka soļot uz priekšu, saķērušies rokrokā neliekuļotā tuvībā, kāda mēdz pastāvēt starp skolas un pulka biedriem.

– Ko tu dari Parīzē? – Forestjē apvaicājās.

– Es vienkārši sprāgstu badā, – paraustīdams plecus, atbildēja Diruā. – Kad beidzu dienestu, atbraucu uz šejieni, lai… lai meklētu laimi vai, pareizāk, lai dzīvotu Parīzē. Nu jau pusgadu esmu Ziemeļu dzelzceļa pārvaldes ierēdnis, tūkstoš pieci simti franku gadā – un vairāk nekas.

– Pie joda! Tas nav pārāk spoži, – nomurmināja Forestjē.

– Patiešām ne. Bet kā lai es izsitos? Esmu viens, nevienu nepazīstu, man nav pie kā vērsties.

Ne labas gribas, bet iespēju man trūkst.

Kā praktisks cilvēks, kas prot vērtēt, biedrs nopētīja viņu no galvas līdz kājām un tad pārliecības pilnā balsī sacīja:

– Redzi, draugs, šeit viss atkarīgs no pašapziņas. Izmanīgam cilvēkam vieglāk kļūt par ministru nekā par pārvaldes priekšnieku. Vajag prast uzstāties, nevis lūgt. Bet kā tu, sasodīts, neesi varējis atrast nekā labāka par ierēdņa vietu?

– Esmu meklējis visur, bet nekā neizdevās atrast. Taču patlaban man ir kas padomā: man piedāvā darbu par jāšanas skolotāju Pelrēna manēžā.

Tur man sanāks vismaz trīs tūkstoši franku.

Forestjē spēji apstājās.

– To tu nedari, tas būtu muļķīgi, kaut arī tu nopelnītu desmit tūkstošus. Tu uzreiz aizvērtu durvis savai nākotnei. Kancelejā tu vismaz esi apslēpts, neviens tevi nepazīst, un tu arvien vari no tās aiziet, kad rodas izdevība. Bet, tikko tu būsi bijis jāšanas skolotājs, visam beigas. Tas ir tikpat daudz kā būt par virssulaini restorānā, kur visa Parīze ēd pusdienas. Tikko tu būsi augstāko aprindu vīriem vai viņu dēliem mācījis jāt, viņi vairs nespēs pierast tevi uzskatīt par sev līdzīgu.

Mirkli Forestjē klusēja, kaut ko apsvēra un tad iejautājās:

– Vai esi izturējis gala eksāmenus?

– Nē. Divas reizes izkritu cauri.

– Par to nekas, ja vien esi izzubrījies līdz galam. Ja tiks runāts par Ciceronu vai Tiberiju – vai tad tu apmēram zināsi, kas tie ir?

– Jā, apmēram.

– Ar to pietiek, neviens nezina vairāk, atskaitot pāris desmitu nejēgu, kuri neprot izsisties uz augšu. Tici man, nav grūti panākt, ka tevi uzskata par augsti izglītotu, galvenais ir neļaut sevi pieķert nezināšanā. Vajag manevrēt, izvairīties no grūtībām, šķēršļus apiet ar līkumu un, izmantojot skaidrojošās vārdnīcas, iegāzt citus. Visi cilvēki ir dumji kā zosis un stulbi kā karpas.

Forestjē runāja mierīgi kā bezbēdnis, kas pazīst dzīvi, un uzsmaidīja garām slīdošajam pūlim. Bet pēkšņi viņš sāka klepot un palika stāvot, kamēr lēkme mitējās. Tad viņš ieteicās gluži izmisušā noskaņā:

– Vai nav šausmīgi, ka nevaru tikt vaļā no šī bronhīta? Un tagad ir pats vasaras vidus. O, šoziem es noteikti braukšu uz Mentonu ārstēties. Lai vai kas notiek, taču veselība ir svarīgāka par visu.

Viņi sasniedza Puasonjēra bulvārī lielas, stiklotas durvis, aiz kurām bija piesprausta atvērta avīze. Trīs cilvēki bija apstājušies un to lasīja.

Virs durvīm ar lieliem, ugunīgiem burtiem, ko veidoja gāzes liesmas, aicinoši spīdēja uzraksts “Franču Dzīve”. Garāmgājēji, ieiedami gaismas lokā, ko meta šie divi žilbinošie vārdi, pēkšņi kļuva redzami skaidri kā dienā un tad atkal atgriezās tumsā.

– Ej iekšā! – sacīja Forestjē, atgrūzdams vaļā durvis. Diruā iegāja, viņi uzkāpa augšā pa greznām, tomēr netīrām kāpnēm, kas no ielas bija redzamas kā uz delnas, sasniedza priekšistabu, kurā divi kantora kalpotāji sveicināja Forestjē, un galu galā nonāca tādā kā uzgaidāmā telpā. Tā bija pieputējusi un noplukusi, ar dzeltenīgi zaļu mākslīgo samtu apvilktām mēbelēm; samts bija notraipīts un tā apdilis, it kā peles būtu to sagrauzušas.

– Atsēdies, – Forestjē teica, – es pēc piecām minūtēm būšu atpakaļ.

Un viņš pazuda aiz vienām no trim durvīm, kas bija šajā telpā.

Savāda, īpatnēja, neaprakstāma redakcijas istabu smaka lidinājās gaisā. Diruā palika nekustīgi sēžot, mazliet apmulsis un it īpaši pārsteigts. Laiku pa laikam viņam garām aizsteidzās kādi cilvēki, tie iejoza pa vienām un pazuda aiz otrām durvīm, iekams viņš paguva tos apskatīt.

To vidū bija gan jauni ļaudis, ļoti jauni, kas izskatījās milzīgi aizņemti un turēja rokā papīra lapas, kuras noplivinājās vien vējā, ko tie skrienot sacēla; bija arī burtliči, kam zem darba uzsvārča, kas bija notriepts ar iespiedkrāsu, varēja redzēt spodri baltu apkaklīti un smalkvilnas bikses, kādas mēdz valkāt turīgi cilvēki; viņi piesardzīgi nesa garas, apdrukātas papīra strēmeles, svaigas, vēl mitras slejas. Vairākkārt garām aizšāvās neliela auguma pārspīlēti eleganti ģērbies kungs, kam vizītsvārki pārāk cieši iežņaudza vidukli, bikses pārāk stingri apspīlēja stilbus un kājās bija zābaki ar pārāk smailiem purniem. Tas bija sabiedriskās dzīves reportieris, kas sniedza vakara ziņas.

Ieradās vēl citi kungi, nopietni un svinīgi; tiem galvā bija cilindrs ar plakanām malām, it kā tieši šādas formas galvassega viņus atšķirtu no pārējiem cilvēkiem.

Atgriezās Forestjē, pieķēries pie rokas garam, tievam puisietim, kam varēja būt no trīsdesmit līdz četrdesmit gadu; tam mugurā bija melns uzvalks, kaklasaite balta, ļoti tumša sejas krāsa, ūsas sagrieztas ļoti smailiem galiem uz augšu; vispār tas izskatījās nekautrīgs un pašapmierināts.

– Ardievu, dārgais meistar, – Forestjē tam sacīja.

– Uz redzēšanos, draugs, – nepazīstamais, paspiezdams viņam roku, atteica un tad svilpodams, spieķi padusē iežmiedzis, devās lejā pa kāpnēm.

– Kas tas ir? – Diruā jautāja.

– Žaks Rivals, slavenais feļetonists, duelants. Viņš bija atnācis pārlasīt savus novilkumus. Garēns, Montels un viņš ir izcilākie, asprātīgākie Parīzes feļetonisti, šeit Rivals saņem trīsdesmit tūkstošus franku gadā par diviem rakstiem nedēļā.

Jau projām iedami, abi sastapa mazu, tuklu, pēc skata netīru vīriņu ar gariem matiem, kurš elsdams pūzdams kāpa augšā.

Forestjē to sveicināja, dziļi palocīdamies.

– Norbērs de Varens, – Forestjē paskaidroja, – “Mirušo sauļu” autors, tam arī tiek bargi maksāts. Par katru stāstu tas pie mums saņem trīssimt franku, un pašiem garākiem nav vairāk par divsimt rindām. Ejam uz “Neapolieti”, es aiz slāpēm izlaidīšu garu.

Tikko viņi bija atsēdušies kafejnīcā pie galdiņa, Forestjē uzsauca: – Divus alus! – un savu glāzi iztukšoja vienā paņēmienā, turpretī Diruā dzēra alu maziem malkiem, izbaudīdams katru lāsi kā kaut ko vērtīgu un retu.

Galda biedrs klusēja, it kā ko pārdomādams, un tad negaidīti ieprasījās:

– Kāpēc tu nevarētu izmēģināt roku žurnālistikā?

Diruā izbrīnījies paskatījās uz viņu, pēc tam nomurmināja:

– Bet… es jau… nekad neesmu nekā rakstījis. – Hē! Var taču mēģināt, var iesākt. Tu man varētu noderēt ziņu ievākšanā, tu varētu izdarīt dažādus gājienus un apmeklējumus. Sākumā tu saņemtu divsimt piecdesmit franku, bez tam braucienu maksa tev tiktu atlīdzināta. Vai gribi, lai aprunājos ar saimnieku?

– Pats par sevi saprotams, es labprāt.

– Tādā gadījumā vispirms atnāc pie manis rītdien uz pusdienām, būs tikai pieci seši cilvēki: mans šefs Valters, viņa sieva, Žaks Rivals un Norbērs Varens, kurus tu nupat redzēji, un viena manas sievas draudzene. Norunāts?

Diruā vilcinājās, apjucis pietvīka. Beidzot viņš klusu atzinās:

– Redzi… man nav piemērota apģērba.

– Tev nav frakas? – Forestjē brīnījās. – Pie joda! Tā ir gluži nepieciešama! Zini, Parīzē vieglāk iztikt bez gultas nekā bez frakas.

Tad viņš parakņājās pa vestes kabatu, izvilka no tās dažus zelta naudas gabalus, paņēma divus luidorus, nolika tos sava kādreizējā pulka biedra priekšā uz galda un sirsnīgi, draudzīgi sacīja:

– Tu man atdosi, kad varēsi. Noīrē vai paņem uz nomaksu vajadzīgos apģērba gabalus, iekārtojies, kā redzi, bet rīt pulksten pusastoņos ierodies pie manis, Fontēna ielā septiņpadsmit.

Diruā mulsi paņēma naudu un nopurpināja:

– Tu esi ļoti laipns, ļoti pateicos, esi drošs, ka es neaizmirsīšu…

– Gan jau, gan, – Forestjē viņu pārtrauca.

– Vēl pa glāzei, vai ne? Viesmīl, divus alus!

Kad glāzes bija iztukšotas, žurnālists jautāja:

– Vai iesim paklejot kādu stundiņu?

– Labprāt.

Viņi sāka soļot Madlenas baznīcas virzienā.

– Uz kurieni iesim? – Forestjē jautāja. – Mēdz apgalvot, ka Parīzē vienmēr var atrast, kur izklaidēties, bet nav taisnība. Kad es vakaros gribu apmest kādu līkumu, nekad nezinu, kurp iet. Pastaigāties pa Buloņas mežu ir patīkami tikai kopā ar sievieti, taču tā ne vienmēr gadās pa rokai. Koncertkafejnīcas var sniegt izklaidēšanos manam aptieķniekam un viņa sievai, bet ne man. Jā, bet kas tad atliek? Nav nekā. Šeit vajadzētu būt vasaras dārzam, tādam kā Monso parks, un tam vajadzētu būt atvērtam naktī, lai tur noklausītos ļoti labu mūziku, dzerot kaut ko atsvaidzinošu, sēžot zem kokiem. Tā nebūtu izpriecas, bet pastaigas vieta, un tanī vajadzētu noteikt augstu ieejas maksu, lai pievilinātu visdaiļākās dāmas. Varētu pastaigāties pa alejām, kas jauki nokaisītas ar smilti un apgaismotas ar elektrību, un atsēsties, kad gribētu noklausīties mūziku tuvumā vai no tālienes. Kaut kas līdzīgs bija agrāk pie Mizāra, bet tur pārāk valdīja kroga ballīšu atmosfēra, trūka plašuma, trūka ēnas un vēsuma. Būtu vajadzīgs ļoti liels, ļoti skaists dārzs. Tas būtu burvīgi. Uz kurieni tu gribētu aiziet?

Gluži apjucis, Diruā nezināja, ko atbildēt, taču beidzot izšķīrās:

– Neesmu bijis “Folīberžērā”. Labprāt paskatītos, kā tur ir.

– “Folīberžērā”? Sasodīts! – iesaucās Forestjē. – Mēs tur cepsim kā uz pannas. Bet lai notiek, jautri tur ir vienmēr.

Abi griezās apkārt un devās uz Fobūrmonmartra ielu.

Izpriecu nama apgaismotā fasāde meta spožu gaismu visās četrās ielās, kas saplūda kopā pie tās.

Fiakru virkne gaidīja izrādes beigas.

Forestjē gāja iekšā, Diruā apturēja viņu:

– Mēs aizmirsām nopirkt biļetes.

Žurnālists uzpūtīgi atbildēja:

– Ar mani nākot, nav jāmaksā.

Kad Forestjē tuvojās kontrolei, visi trīs kontrolieri viņu sveicināja. Vidējais sniedza viņam roku.

Žurnālists jautāja:

– Vai jums ir brīva kāda laba loža?

– Protams, Forestjē kungs.

Paņēmis kontroliera pasniegto biļeti, Forestjē atgrūda vaļā izpopētās, ar ādu apvilktās durvis, un draugi iegāja zālē.

Tabakas dūmi kā rēna migliņa mazliet aizplīvuroja zāles attālākās daļas, skatuvi un teātra otro pusi. Tievās, bālganās strūkliņās celdamās gaisā no visiem cigāriem un cigaretēm, ko kūpināja šie ļaudis, vieglā migla nemitīgi kāpa pret griestiem un tur sablīvējās, veidodama zem plašā joma, apkārt lustrai, virs skatītāju pārpildītās balkona galerijas, garaiņu mākoņa aizvilktas debesis.

Platajā ieejas gaitenī, kas ved uz apaļo pastaigas foajē, kur jukjukām ar tumšos uzvalkos ģērbtajiem vīriešiem klaiņā izgreznoto ielas meitu cilts, pulciņš sieviešu sagaidīja atnācējus, stāvēdamas pie vienas no trim letēm, aiz kurām svinīgi sēdēja trīs izkrāsojušās un apvītušas dzērienu un mīlas pārdevējas.

Augstie spoguļi pie sienas atspoguļoja viņu muguras un garāmgājēju sejas.

Forestjē soļoja uz priekšu ātri, pašķirdams pūlīšus, kā cilvēks, kas apzinās, ka viņam ir tiesības uz bijāšanu.

Piegājis pie vietu ierādītajās, viņš jautāja:

– Septiņpadsmitā loža?

– Lūdzu, kungs, šeit.

Viņi tika ievesti mazā, vaļējā, ar sarkanu iztapsētā koka aizgaldā, kurā atradās četri tādas pašas krāsas krēsli, kas stāvēja tik tuvu cits pie cita, ka tiem tikko varēja izspraukties cauri. Abi draugi atsēdās. Pa labi un pa kreisi garā, ieapaļā rindā līdz pašai skatuvei virknējās tādas pašas koka kārbas, kurās tāpat sēdēja ļaudis, kam varēja redzēt tikai galvas un plecus.

Uz skatuves trīs jauni vīrieši cieši pieguļošos triko, viens garš, otrs vidēja auguma, trešais mazs, izdarīja vingrojumus uz trapeces.

Lielais īsiem, straujiem soļiem pirmais panācās uz priekšu, smaidīdams un mādams sveicienu, it kā gaisa skūpstu sūtot.

Zem triko skaidri iezīmējās roku un kāju muskuļi; lai apslēptu lielo vēderu, vīrietis izgāza krūtis, seja viņam izskatījās kā friziera māceklim, tāpēc ka tieši galvas vidū rūpīgi novilkta šķirtne sadalīja matus divās līdzīgās daļās. Ar graciozu lēcienu sasniedzis trapeci, viņš, pakāries rokās, griezās apkārt kā spēcīgi sakustināts rats vai arī, sasprindzinājis roku muskuļus, taisni izslējis augumu, palika nekustīgi, līmeniski guļus gaisā, turēdamies pie trapeces stieņa tikai ar dūru spēku.

Pēc tam viņš nolēca zemē, atkal uzsmaidīja aplaudējošajai parketa publikai un atkāpās līdz kulisei, pie katra soļa parādīdams spēcīgo kāju muskulatūru.

Otrs, kas bija mazāks, toties plecīgāks, savukārt atkārtoja to pašu vingrojumu, ko pēc tam, publikai plaukšķinot aizvien sparīgāk, izpildīja arī trešais.

Taču Diruā maz interesējās par izrādi, galvu pagriezis atpakaļ, viņš nemitīgi vēroja plašo pastaigas telpu, kur plūda vīrieši un prostitūtas.

– Paskaties uz parketu, – Forestjē sacīja. – Tur sēž vienīgi mietpilsoņi ar sievām un bērniem, truli ļautiņi, kas te nāk tikai, lai ko redzētu. Ložās – bulvāru slaisti, daži mākslinieki, dažas apšaubāmi tiklas meičas; bet mums aiz muguras, pastaigas telpā, – visjocīgākais mistrojums, kādu vien Parīzē var sastapt. Kas ir šie vīrieši? Pavēro tos. Te ir visādi, no visiem slāņiem, tomēr padibenes dominē. Ir ierēdņi, banku, veikalu, ministriju ierēdņi, ir reportieri, ir suteneri, virsnieki civilā, frakoti modes āksti, kuri nupat paēduši pusdienas restorānā vai arī iznākuši no operas un grasās iet uz Itāliešu teātri, un ir vēl vesels bars aizdomīgu tipu, kuri nepakļaujas analīzei. No sievietēm šeit ir tikai viena marka: amerikāņu kafejnīcas bārdāma, meiča par vienu vai diviem luidoriem, kura uzglūn ārzemniekam, kas maksā piecus luidorus, un, kad ir brīva, apmierinās ar pastāvīgajiem apmeklētājiem. Sešos gados esmu tās visas iepazinis, viņas te redzamas katru vakaru, cauru gadu tanīs pašās vietās, ja vien aiz higiēnas apsvērumiem īslaicīgi neuzturas Senlazārā vai Lursīnā.

Diruā vairs neklausījās. Viena no šīm sievietēm, ar elkoņiem atbalstījusies pret ložas malu, skatījās uz viņu. Tā bija pilnmiesīga tumšmate ar pūderi nobalsinātu seju, melnām acīm, kas bija ar zīmuli pagarinātas, apņemtas ar milzīgām mākslīgām skropstām. Tumša zīda kleita apspīlēja sievietes pārāk kuplās krūtis; viņas nokrāsotās, spilgti sarkanās lūpas izskatījās kā brūce, tās šķita dzīvnieciskas, uzbudinošas, pārspīlētas un tomēr modināja iekāri.

Ar galvas mājienu viņa pieaicināja garām ejošo draudzeni, arī tuklu sarkanmati, un sacīja tai pietiekami skaļi, lai Diruā dzirdētu:

– Redzi, cik glīts zēns! Ja viņš mani gribētu par desmit luidoriem, es neteiktu nē!

Forestjē atskatījās un smaidīdams papliķēja Diruā uz gūžas:

– Tas attiecas uz tevi! Draugs, tev ir panākumi, apsveicu!

Bijušais apakšvirsnieks pietvīka un automātiski aptaustīja abus zelta naudas gabalus vestes kabatā.

Aizkars bija nolaists, orķestris tagad spēlēja valsi.

– Vai neiesim mazliet pastaigāties? – Diruā ieteicās.

– Kā vēlies.

Abi izgāja no ložas un tūlīt tika ierauti staigātāju plūsmā. Stumdīti, grūstīti, spaidīti, bikstīti viņi devās tālāk, un acu priekšā viņiem bija tikai cepuru mežs. Bet meičas, aizvien pāriem, veikli šaudījās pa šo vīriešu pūli, izslīdēdamas tiem starp elkoņiem, gar krūtīm, gar mugurām, juzdamās savā elementā šajā tēviņu vilnī kā zivis ūdenī.

Diruā sajūsmināts ļāvās plūdumam, skurbi ieelpoja tabakas dūmu, cilvēku miesu izgarojumu un prostitūtu aso smaržu sagandēto gaisu. Turpretī Forestjē svīda, elsa, kāsēja.

– Iziesim dārzā, – viņš teica.

Pagriezušies pa kreisi, viņi izgāja segtā dārzā, ko atsvaidzināja divas banālas strūklakas. Zem kastēs augošām īvēm un tūjām vīrieši un sievietes pie maziem galdiņiem dzēra.

– Vēl vienu alu? – Forestjē jautāja.

– Jā, labprāt.

Viņi atsēdās un sāka vērot garām plūstošos ļaudis.

Šad tad kāda no staigulēm apstājās un ar nekautrīgu smaidu uz lūpām ieprasījās: “Vai kungs mani ar ko pacienās?” Kad Forestjē atbildēja: “Ar glāzi ūdens no strūklakas,” – sieviete devās tālāk, nomurminādama: “Rupjš tēviņš!”

Bet tad parādījās pilnmiesīgā tumšmate, kas nesen bija atbalstījusies pie abu draugu ložas; rokrokā ar tuklo sarkanmati viņa soļoja augstprātīgi.

Patiesi izmeklēts pāris, abas raženas sievietes.

Ieraudzījusi Diruā, viņa tam uzsmaidīja, it kā abu acis jau būtu uzticējušas vienas otrām intīmus noslēpumus. Sieviete paņēma krēslu, mierīgi atsēdās pretī Diruā, uzaicināja atsēsties arī draudzeni un tad skaļā balsī pasūtīja:

– Viesmīl, divus grenadinus!

– Tu nu gan nekautrējies! – Forestjē izbrīnījies ieteicās.

– Mani valdzina tavs draugs, – tumšmate atbildēja. – Viņš patiesi ir glīts zēns. Man šķiet, ka viņa dēļ es spētu izdarīt dažu labu neprātību!

Diruā, pagalam apjucis, nedabūja ne vārda pār lūpām. Viņš tikai smailēja ūsas un muļķīgi smaidīja. Viesmīlis atnesa pasūtīto dzērienu, un abas sievietes to uzreiz izdzēra. Tad viņas piecēlās, un tumšmate, draudzīgi pamājusi ar galvu un viegli uzsitusi ar vēdekli Diruā pa roku, sacīja:

– Paldies, kaķīt! Sevišķi runīgs tu neesi.

Gūžas gorīdamas, abas aizsoļoja.

– Nudien, vecais, tev ir piekrišana pie sieviešiem! – Forestjē iesmiedamies teica. – To nevajag pamest novārtā. Ar to tu vari tikt tālu. – Mirkli viņš klusēja un tad ierunājās sapņaini, kā cilvēks, kas skaļi domā: – Ar sieviešu palīdzību var visātrāk izsisties uz augšu.

Tā kā Diruā joprojām tikai smaidīja un nekā neatbildēja, viņš iejautājās:

– Vai tu vēl paliksi? Man pietiek, es eju mājās. – Jā, es vēl mazliet palikšu, – Diruā atbildēja.

– Vēl nav vēls.

– Nu tad ardievu, – Forestjē pieceldamies sacīja. – Līdz rītam. Tu neaizmirsīsi? Fontēna ielā septiņpadsmit pulksten pusastoņos.

– Norunāts, līdz rītam. Paldies.

Draugi spieda viens otram roku, un žurnālists aizgāja.

Tikko Forestjē bija projām, Diruā jutās brīvs. No jauna viņš priecīgi aptaustīja abus zelta naudas gabalus kabatā, tad piecēlās un sāka staigāt pa ļaužu pūli, vērīgi ar acīm ko meklēdams.

Drīz vien viņš ieraudzīja abas sievietes, sarkanmataino un tumšmati, kas joprojām lepni kā ubadzes klaiņāja pa vīriešu drūzmu.

Diruā taisnā ceļā stūrēja uz viņu pusi, bet, kad bija piegājis gandrīz klāt, uzreiz zaudēja drosmi.

– Vai nu esi atguvis valodu? – tumšmate jautāja.

– Pie joda! – Diruā nomurmulēja, nekā cita nedabūdams pār lūpām.

Viņi visi trīs palika stāvot, apstādinādami ļaužu kustību, radīdami ap sevi it kā virpuli.

Tad sieviete pēkšņi iejautājās:

– Vai nāksi man līdzi?

Un Diruā, trīsēdams aiz iekāres, brutāli atbildēja:

– Labi, bet man ir tikai viens luidors kabatā. – Par to nekas, – sieviete vienaldzīgi pavīpsnāja.

Viņa pieķērās tam pie rokas, gluži kā sagrābdama savā varā.

Ārā ejot, Diruā nodomāja, ka par atlikušajiem divdesmit frankiem varēs bez pūlēm dabūt no iznomātāja fraku rītvakara viesībām.

II

– Forestjē kungs?

– Trešā stāvā, durvis pa kreisi.

Durvju sargs atbildēja laipnā balsī, kurā izskanēja cieņa pret šo īrnieku. Žoržs Diruā devās augšā pa kāpnēm.

Viņš bija mazliet apmulsis, satraukts, jutās neērti. Pirmo reizi mūžā viņam bija mugurā fraka, un apģērba kopiespaids darīja raizes. Diruā manīja, ka visā bija savi trūkumi, sākot jau no puszābakiem, kas nebija lakādas, tomēr visumā itin smalki, jo viņš labprāt koķetēja ar savām kājām. Krekls šorīt pat bija nopirkts Luvrā par četriem frankiem piecdesmit, un tā vāji sacietinātā krūts jau sāka ieplakt. Katru dienu valkātajiem krekliem visiem bija vairāk vai mazāk lieli bojājumi, un pat labāko no tiem viņš nebija varējis uzvilkt.

Bikses bija mazliet par platu, tās neizcēla ikrus un šķita kūļājamies ap stilbiem, izskatījās sagumzītas, kā īrēti apģērba gabali allaž mēdz izskatīties uz nejauša valkātāja locekļiem. Vienīgi fraka piegulēja labi, jo bija atradusies gandrīz piemērota augumam.

Ar strauji pukstošu sirdi, nemierīgu prātu Diruā lēnām kāpa augšā; it īpaši viņu tirdīja bažas būt smieklīgam. Piepeši viņš ieraudzīja sev pretī vakara tualetē ģērbušos kungu, kas skatījās uz viņu. Abi atradās tik tuvu viens otram, ka Diruā soli atkāpās un palika izbrīnījies stāvot: tas bija viņš pats. Augstais sienas spogulis, kas pirmā stāva kāpņu laukumiņā veidoja tālu telpas perspektīvu, atspoguļoja arī nācēju. Prieka uzplūdā viņš notrīsēja, atrazdams, ka izskatās daudz labāk, nekā bija domājis.

Mājās viņam bija tikai mazs spogulītis bārdas skūšanai, un tanī viņš nebija varējis sevi aplūkot kopumā; tā kā tikai neskaidri bija saskatījis sava steigā salasītā apģērba atsevišķās sastāvdaļas, tad pārspīlēja to nepilnības un ļoti uztraucās, ka ir grotesks.

Negaidot ieraudzījis savu atspīdumu spogulī, Diruā uzreiz pat nepazina sevi, uzskatīja par kādu citu, par augstāko aprindu vīrieti, kas pēc pirmā acu uzmetiena viņam bija licies ļoti labi ģērbies, ļoti elegants.

Tagad, vērīgāk ieskatoties, viņš atzina, ka ar kopiespaidu patiesi varēja būt apmierināts.

Tad viņš sāka sevi pētīt, kā dara aktieri, mācīdamies lomas. Viņš sev uzsmaidīja, sniedza roku, izdarīja dažādas kustības, izpauda izjūtas: izbrīnu, prieku, piekrišanu. Viņš izmēģināja dažādas smaida pakāpes un acu izteiksmes, lai izrādītos galants pret dāmām un liktu tām saprast, ka tās apbrīno un iekāro.